Par "Vientulības galu"

Ievads

Viss sākās ar to, ka Benedikts Velss iejaucās starp mani un Čaplinu.

Paskaidrošu.

Kopš Ziemassvētkiem kvēli lasīju Čaplina autobiogrāfiju "Mana dzīve" un tikai pēc tās pabeigšanas biju plānojusi ķerties Velsa "Vientulības galam", bet... kādu vakaru nolēmu grāmatu drusku pašķirstīt, papētīt, paskatīties un pēkšņi attapos 40. lappusē.

Ko nu?

Ļāvos vien, jo grāmata patiešām ievilka mani sevī ar saknēm.

"Bija tā, it kā ikviens vārds būtu jāizlauž no sasalušas zemes ar lāpstu."

Mazliet PAR

Grāmata izsāp kāda jauna cilvēka (Žila) piespiedu pieaugšanu, kad autonegadījumā iet bojā viņa vecāki. Grāmatas varonis noslēdzas sevī (no pasaules un pats no sevis) un samierinās ar savu noslēgšanos, neļaujot sev pa īstam un pilnībā izsāpēt savu zaudējumu, – tieši tāpēc atvēršanās pasaulei top ārkārtīgi lēna un sarežģīta.

Nokļūstot internātā un zaudējot saikni ar brāli un māsu, Žils zaudē sajūtu par to, kas viņš ir. Vēl tikko viņš bija dēls un brālis, bet kas viņš ir tagad, kad viņam nav neviena tuva cilvēka? 

Satikšanās

"Nekad man nav bijis drosmes viņu iegūt, allaž tikai bailes viņu zaudēt."

Žila tēvs reiz dēlam piekodināja, ka ir ļoti, ļoti svarīgi, lai dzīvē ir vismaz viens labs draugs. Kad Žils iepazīstas ar Alvu, viņam šķiet, ka šis draugs ir viņa un ārkārtīgi viņai pieķeras, iemīlas un tomēr zaudē vai precīzāk – neiegūst. Viņu ceļi šķiras uz ilgu, ilgu laiku.

No mātes savukārt Žils ir pārņēmis mīlestību uz mūziku. Un viena no šīs grāmatas skaņu celiņa dziesmām ir Paolo Conte kompozīcija "Via Con Me", ko tagad arī es reizēm uzlieku vakaros, lai uzdejotu un atpūstos.

Tikmēr Žils turpina savu vientulības ceļojumu, dzīvojot dzīvi bez īpaša prieka, bez ticības saviem talantiem, bez vēlmes tos īstenot. Kopumā – tukši, un vienubrīd es kā lasītājs jau biju sākusi no viņa tukšuma nogurt (arī fiziski grāmatu retāk gribējās paņemt rokās), ja ne tā sīkā cerībstara bāka, uz kuru viņš sevī reizēm paskatījās. Tā man lika nojaust, ka ne viss ir zaudēts.

"Un tikai krietni vēlāk sapratu, ka patiesībā vien tikai es pats esmu savas eksistences arhitekts."

Notikšana

Tā arī bija. Vienā brīdī tunelis beidzās un sākās gaisma un notikumi.

Viņš (Žils) atrod sevī spēku, (gribētos teikt), piedzimt no jauna. Atklāt sevi un ticību, ka viņa dzīve ir paša rokās, ne kāda cita. Citiem vārdiem sakot, viņš dod sev iespēju.

Sākas viņa pilnasīgā dzīve. Brīžam gan ar visai dīvainiem notikumiem, bet te vairs sižetam nepievērsīšos. Lai paliek jums, lasītājiem.

Liktenis?

Velss savā grāmatā daudz spēlējas ar likteņa tēmu; var just, ka viņam ir vēlme izzināt to, kas nosaka mūsu dzīves ritējumu, dzīves ilgumu, nāvi. Atbildes viņam nav, tikai minējumi. Te viņš tic cilvēka spēkam, te nejaušībai, te likteņa ietekmei. Katrā ziņā skaidrs ir viens, ka viss, kas mums ir dots, ir dots

UZ LAIKU.

"Es noņēmu liktenim masku no sejas un atradu zem tās tikai nejaušību."

P.S. Esmu laimīgi atgriezusies pie Čaplina. Ir sajūta, ka viņš mani patiešām ļoti gaidīja, viņam ir sakrājies, ko man pastāstīt; un es ļoti, ļoti izbaudu šo sarunu.