2019. gada 8. jūlijs

Di Morjē "Rebeka". No šūpuļtīkla laukos līdz negaisam pilsētā

Ievads


"Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā." Tā sākas Dafnijas (citkārt tulkotas kā Dafnes) di Morjē grāmata "Rebeka", kuru iesāku lasīt 20. jūnijā un pabeidzu 7. jūlijā.

*

Kā es pie šīs grāmatas tiku? Visticamāk – vai nu caur māsu, vai arī atradu Otrajā elpā (katrā ziņā Otrās elpas zīmogs ir iekšā). Diezgan ilgi nēsāju sevī vēlmi to izlasīt. Bija dzirdēts ļoti daudz labu atsauksmju, kā arī esmu šo grāmatu manījusi arī daudzos svarīgu grāmatu (nenomirsti, pirms izlasi u.tml.) sarakstos.

Grāmata Rebecca tika izdota jau tālajā 1938. gadā, un jau 1940. gadā to ekranizēja ievērojamais režisors, leģenda Alfreds Hičkoks. Turklāt šis nav vienīgais di Morjē darbs, kuru Hičkoks izmantojis par pamatu savām filmām (jāpiemin "Putni" un Jamaica Inn). 

Grāmata "Rebeka" tiek raksturota kā gotisks romāns, kriminālromāns, mistērija, romantika. Varu piekrist un apstiprināt – viss no nosauktā tajā ir.


Arī Vikipēdijas apraksts grāmatai ir ļoti komplimentējošs: "A best-seller, Rebecca sold 2.8 million copies between its publication in 1938 and 1965, and the book has never gone out of print." Has never gone out of print – katras grāmatas sapnis. 

Pati grāmatas autore nodzīvoja diezgan garu mūžu (1907–1989) – izrādās, nepilnus 3 gadus mēs pat bijām laika-biedrenes. :) 

Šūpuļtīkls


Pakojot somu Līgo brīvdienām, nolēmu uz laukiem ņemt TIKAI vienu grāmatu, tādējādi neļaujot sev un savai uzmanībai izkaisīties pa vairākām. Intuīcija pačukstēja, ka šūpuļtīklam vasaras tveicē ļoti labi derētu "Rebeka". "Labi, pierunāji," es viņai teicu. (Intuīcijai, ne Rebekai). 

Intuīcija, paldies! Tā ir fantastiska lasāmviela agriem tveices rītiem laukos (lasīju pārsvarā no sešiem līdz desmitiem rītā). Grāmata pamatīgi ievilina un aizšūpina uz Manderlijā notiekošo, bet šūpuļtīkla šūpas savukārt pietur realitātei. Laiku pa laikam paņemu zīmuli, lai kaut ko pasvītrotu, piemēram: 

"Esmu laimīga, ka pirmās mīlestības drudzis nav jāpārdzīvo divas reizes. Jo tas ir drudzis un arī nasta, lai dzejnieki saka, ko grib." (37. lpp)

Ko teiksiet, dzejnieki? 


Jā, un par to šūpuļtīklu un vasaru turpinot, mani fascinēja, kā laikapstākļi grāmatā sakrita ar laikapstākļiem mirkļos, kuros lasīju šo darbu. Laukos biju tikusi apmēram līdz 200. lpp, – kurās gan iekšpus, gan ārpus grāmatai valdīja vasaras idille un tveice.

"Rebeka" mammas lavandu ēnās

Kaut gan... Ne tikai. Grāmatas iesākumu varētu raksturot kā noslēpumainu, mistisku, poētisku, vietām pirmās mīlestības apreibinātu, tomēr allaž līdzi nesam kādu miglas vālu, aizdomas, šaubas, nepārliecību. Liela daļa stāsta norit galvenās varones galvā... Viņa pārdzīvo, ka nekad nespēs 'pa īstam' ieņemt vīra atraitnes, visu mīlētās un cienītās Rebekas vietu. Ka visu mūžu tai būs jādzīvo Rebekas ēnā.

Ēna. Ēnas... ir vēl viena noskaņa, kas, manuprāt, raksturo "Rebeku". Rebeka kā ēna, māja ar savu ēnu, visu priekšmetu, cilvēku un viņu noslēpumu ēnas. Nav brīnums, ka Hičkokam šis darbs gāja pie sirds.

Mans rudais lasīšanas sargs un kompanjons.


Negaiss


... Atgriežoties Rīgā un pēc kādas pauzes paņemot grāmatu atkal rokās, aiz loga sāka ducināt pērkons, zibeņot un līt. Kāda sakritība! Arī Manderlijā bija sācies negaiss. Tiešā un pārnestā nozīmē. Kuģis bija uzskrējis uz sēkļa, un sāka ritināties vaļā visādi mākoņi un noslēpumi. Varētu teikt, sākās romāna kriminālā daļa. Arī lasīšanas temps sāka paātrināties, – tā, it kā strauji būtu jāmeklē pajumte, bēgot no briesmīgas lietusgāzes.

"Katrs mirklis bija dārga manta, jo tanī slēpās beigu sākums." (355. lpp)

Laikapstākļi šajā grāmatā nudien nav garlaicīgu aprakstu 'līmenī'. Tie ir daļa no stāsta dramaturģijas. Manuprāt, rakstniecei izcili izdevies caur laikapstākļiem nodot varoņu emocijas un notikumu noskaņas.

Atkāpe nr. 1 (grāmatzīme)


Pavisam nejauši "Rebekas" lasīšanai biju izvēlējusies ļoti atbilstošu grāmatzīmi, ko man 2011. gadā bija uzdāvinājusi māsa.

Visu laiku likās, ka tā uz grāmatzīmes ir galvenā varone, kas aizgājusi pastaigāties līdz piekrastei, ko viņa patiešām ļoti bieži darīja, jo Manderlija atradās pie jūras. Protams, tērps būtu jāpamaina, taču noskaņa likās baisi līdzīga.


Atkāpe nr. 2 (Montekarlo)


Montekarlo ir vieta, kur galvenie varoņi iepazīstas, pirms aizbrauc dzīvot uz Manderliju. Un vienā brīdī man pieleca, ka Montekarlo taču Monako administratīvais apgabals, kurā es 2017. gadā biju paceļojusi. Tā vieta man saistās ar pamatīgu miglu, jahtām un rozēm.

Bilde no mana 2017. gada ceļojuma. Monako.

Nobeigums (kā bija?)


Kāds par to visu secinājums? Varones naivums, protams, brīžam bija grūti paciešams (taču piederas laikmetam) + nokaitināja viena ļoti paredzama aina, taču par spīti šiem sīkumiem – grāmata ir izcils darbs. Notur uzmanību, uztur spriedzi un arī valodas ziņā – ļoti pārsteidzoša, poētiska, bagātinoša, tumīga. Par tā visa plūstošo, fantastisko pārcelšanu paldies tulkotājam Valdemāram Kārkliņam!!!

Tagad skatīšos Hičkoka versiju.

Nobeigums nr. 2 (sākam no jauna?)

Ja godīgi, aizverot vāku, man gribējās iesākt to lasīt no jauna, lai atgādinātu sev pašu sākumu... Un tur jau būtībā viss pateikts priekšā... "Tagad mums vairs nav noslēpumu. Mēs dalāmies visā."

Nobeigums nr. 3 (grāmatas pēdējie teikumi):


"Pamale bija sarkana kā asins peļķe. Un sāļais vējš, no jūras pūzdams, meta mums sejā pelnus." (377. lpp)

Es. Monako. 2017.

4 komentāri:

Mairita teica...

Tu esi tik labi uzķērusi laika apstākļus un to ietekmi uz grāmatas noskaņu. Man "Rebeka" ļoti patika un pirmais teikums vispār šķiet skaistākais un veiksmīgākais, kādu esmu lasījusi, jo uzreiz mani iesvieda tajā pasaulē. Gribas atkal lasīt.

Inga Pizāne teica...

Paldies, Mairita! Jā, mani arī pārsteidza šī grāmata. Ar fantastisko spēju ievilkt lasītāju. Sajūta, ka esmu izstaigājusi un izbraukājusi to Manderliju krustām šķērsām. Lieliska grāmata!

Sarkanā Biete teica...

Nevaru nepiekrist Mairitai - esi kolosāli precīzi trāpījusi grāmatas noskaņā. Nezinu, cik jau reizes pati šo grāmatu esmu lasījusi, bet šovasar noteikti pārlasīšu vēlreiz. Tev pateicoties!

Inga Pizāne teica...

Paldies un prieks dzirdēt, ka ir radusies doma grāmatu pārlasīt. Ir vērts gan noskaņu, gan valodas dēļ.