Ievads
Satikties, lai rakstītu? No pirmā ausu uzmetiena izklausās jokaini, bet, ja tā padomā, tūkstošiem cilvēku dodas uz birojiem, lai kopā strādātu. Turklāt visbiežāk tieši kopā-atsevišķi, nevis kopā-kopā, tas ir, katrs pilda savus (atsevišķus) pienākumus, vienkārši atrodas zem viena–kopīga jumta. Ir, protams, arī cita veida darbi, kur lietas notiek komandā, bet šoreiz es ne par tādiem.
Rakstnieki taču ir vienpaši (jūs teiksiet)... Kāda vēl koprakstīšana? Jā, arī manā galvā sākotnēji koprakstīšanas ideja nelikās kopā. Kāpēc jātiekas, lai rakstītu? Ja var sēdēt mājās un rakstīt, cik uziet.
Pie "cik uziet" jāapstājas. Jo... ja es varu rakstīt "cik uziet", kāpēc to nedaru? Viens no iemesliem, protams, ir tāds, ka mājās ikvienam no mums atrodas kaut kas cits, ko darīt. Uz to brīdi "šķietami" vai "nešķietami" svarīgāks.
Visi domubiedru projekti, kuros biju iesaistījusies, atnesa mani līdz atziņai, ka, strādājot kopā, ir vieglāk sevi disciplinēt.
Kā ideja aizsākās?
Līdz koprakstīšanai ar Agnesi mēs nonācām gandrīz vai nejauši. Sākotnēji, kad beidzās mūsu ziemas rakstnieku projekts, satikāmies reizi nedēļā, lai izrunātu rakstīšanas aktualitātes un tad reizi pa reizei nolēmām palikt ilgāk, lai parakstītu. Tā vienu dienu izdomājām, ka varam tikties divreiz nedēļā – vienu agro rītu veltīt sarunai, otru – pāris stundu ilgai rakstīšanai, tādējādi garantējot, ka nebūs tukšu nedēļu, pat ja ārpus šīm stundām mājās nekas nebūs uzrakstīts.
Pārsvarā strādājam divatā ar Agnesi, taču pēdējās reizēs mums mēdz piebiedroties arī Āris, kurš kāreiz šobrīd raksta savu trešo grāmatu. Pēdējā no reizēm Āris mūsu koprakstīšanu izsludināja publisku. Iespējams, kādreiz to atkārtosim, lai ikviens interesants var atnākt un koprakstīt kopā ar mums.
Pati ideja
Koprakstīšanas ideja ir pavirzīt uz priekšu katram savus rakstu darbus. Atnākam uz norunāto vietu (kafejnīcu), sasveicināmies, paņemam kafiju, pārmijam dažus vārdus un sākam rakstīt.
Es reizēm mēdzu sākt ar iesildīšanos blociņā, tas ir, parakstīt pa ceļam noķertos impulsus ar roku un tad ķeros prozas darbam, pie kura tobrīd strādāju. To gan es klabinu ierīcē (garus darbus ar roku nemēdzu rakstīt. Roka ir dzejai, vēstulei, piezīmēm, idejām). Tomēr lielākoties iztieku bez iesildīšanās un prozas rakstīšanai ķeros uzreiz. Ja ir grūtības ieiet rakstīšanas procesā, pārlasu visu iepriekšuzrakstīto vai vismaz beigu daļu no tā. Tas atsvaidzina domas par darbu un ļauj pieslēgties. Ja tomēr neizdodas, vienmēr var parediģēt jau esošo jēlmateriālu, pirms 'klabināt'' tālāk.
Koprakstīšanas galvenā jēga ir DISCIPLĪNA un VIRZĪBA. Protams, arī satikšanās un domubiedra plecs. Sajūta, ka neesi tāds viens pasaulē, kurš cīnās ar visu to, ar ko cīnās rakstnieki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru