Diezgan daudz grāmatu manā lasīšanas 'dzīvajā rindā' ienāk neplānoti. Tikpat daudz, protams, es noskatu un rindā ielieku pati. Ar neplānoti es domāju: kāds pēkšņi iesaka/aizdod, sakot, ka man noteikti jāizlasa. Tā, piemēram, pie manis nonāca "Četru ceļu krustojums", ko šobrīd lasu. Tāpat arī Ziedoņa "Mūžības temperaments", ko saņēmu dāvanā un uzreiz metos lasīt. Vēl arī pēc kādas atsauksmes feisbukā sagribējās no jauna izlasīt "Gaidot Bodžanglu". Nezinu, vai lasīšu līdz ceturtajam vākam, bet iesākusi esmu. Un emocijas nāk vaļā. Smejos un baudu šo neprātīgo literatūras trakumu!
Paralēli, kā ierasts, lasu vairākas grāmatas, – īpaši labi tas darbojas, ja grāmatas pārstāv dažādus žanrus/valodas. Piemēram, šobrīd ir tā, ka lasu vienu romānu latviešu valodā ("Četru ceļu krustojums"), vienu eseju grāmatu angļu valodā ("This is the Story of a Happy Marriage"), vienu grāmatu par kino (Ditas Rietumas pētījumu "Film noir. No pagātnes līdz mūsdienām."), ko drīz pabeigšu, vienu romānu angļu valodā ("Lost in Translation") un vienu eseju grāmatu latviešu valodā ("Mūžības temperaments. Laiks Rainim"). Attiecīgi – ja ir vēlme pēc daiļliteratūras, ņemu lasīt romānu, bet, ja ir laiks/noskaņojums kādai esejai vai zināšanu paplašināšanai, tad ņemu kādu no esejgrāmatām vai grāmatu par kino vai fotogrāfiju (man ir iesākta arī Sontāgas grāmata "Par fotogrāfiju").
Droši vien ne man vienai sistēma darbojas pēc šāda modeļa: ir grāmatas, pie kurām tiekot, es sāku lasīt uzreiz, un ir tādas, kuras ielieku plauktā ar domu, ka 1) noteikti drīzumā izlasīšu vai 2) kaut kad izlasīšu.
Visbiežāk tas ir tikai un vienīgi sajūtu/intuīcijas/gribas jautājums: kura ir tā, kas vilina visvairāk vai arī, skarbāk izsakoties, kuru ir žēl atstāt neizlasītu, ja pēkšņi nomirstu?
Visbiežāk tas ir tikai un vienīgi sajūtu/intuīcijas/gribas jautājums: kura ir tā, kas vilina visvairāk vai arī, skarbāk izsakoties, kuru ir žēl atstāt neizlasītu, ja pēkšņi nomirstu?
Lai arī lasu vairākas grāmatas 'vienlaikus', pabeigt iesākto man parasti nav problēmu. Ir grāmatas, kuras es apzinoties lasu galīgā nesteidzīgumā (pat gadu garumā, kā tas ir, piemēram, ar Vulfas "A Writer's Diary"), bet ir daudzas, kuras seko cita citai (pabeidzu vienu, sāku nākamo). No nesen pabeigtajām ir, piemēram, "Rebeka" un "Skaidrums" u.c. Ātrāk lasās daiļliteratūra, lēnāk – viss cits. Iemesls, protams, ir sižeta (ne)esamība.
Vēl ir grāmatas, kuras nelasu pilnībā, piemēram, stāstu grāmatas, no kurām izlasu tikai dažus stāstus, vai izglītojoša literatūra, kurā palasu tikai dažas nodaļas (piemēram, sēžot kādā kafejnīcā un paņemot no tās plaukta kādu grāmatu, pēc kuras tobrīd stiepjas mana roka). Bet tie ir izņēmumi.
Vēl ir grāmatas, kuras nelasu pilnībā, piemēram, stāstu grāmatas, no kurām izlasu tikai dažus stāstus, vai izglītojoša literatūra, kurā palasu tikai dažas nodaļas (piemēram, sēžot kādā kafejnīcā un paņemot no tās plaukta kādu grāmatu, pēc kuras tobrīd stiepjas mana roka). Bet tie ir izņēmumi.
Visam paralēli lasu arī dzeju. Dzeja ir spontāna padarīšana. Dzejas plaukts man ir pietiekami bagāts, lai varētu tvert rokā to, ko attiecīgajā mirklī kārojas. Lielākoties – latviski, bet reizēm arī angliski. Reizumis paņemu kaut ko angliski un pamēģinu atdzejot latviski. Nesen atdzejoju vienu M. Oliver dzejoli par mantu glabāšanu, bet ar to padalīšos kādā citā reizē. Tikmēr vasaras Domuzīmē publicēts manis atdzejotais Dž. Makdaniela dzejolis "Klusā pasaule". Par to – milzu prieks.
Runājot par lasīšanu vasarā, – siltais, laiskais gadalaiks maniem lasīšanas ritmiem nāk tikai un vienīgi par labu. Man ir mazāk uzstāšanos un pasākumu, līdz ar to vairāk laika un enerģijas atliek divvienatnei ar grāmatu. Laukos šūpuļtīklā vai pilsētā uz balkona – tas mazāk no svara. Galvenais, ka atrodu sevī gribēšanu virzīties lappusēs uz priekšu, koncentrēties un baudīt savas izvēles. Ļoti bieži palasu sev skaļi – lai spēcīgāk ievilktu sevī valodas plūdumu un bagātību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru