 |
| No sērijas "Vakara pastaigas". |
Ja pandēmijas dienasgrāmatas pirmajā daļā vēl bija kāda (naiva) ticība, ka 14. aprīlī ārkārtas situācija varētu beigties, tad tagad, kad rakstu tās septīto daļu, ticības, protams, nav it nekādas, izņemot to, ka viss turpinās. Ar visu es domāju jauno pasauli ar jaunajiem noteikumiem, kuri vairāk vai mazāk tapuši skaidri.
Šorīt (gandrīz) pabeidzu savu otro pandēmijas dzejoli. Gribot vai negribot, visas šīs parādības un tēli (distance, 2 metri, pašizolācija utt.) ienāk pilnīgi visos manos šī-brīža radošajos darbos. No vienas puses, tas priecē, jo, pirmkārt, tas man pašai palīdz apzināt/ies situāciju, sajūtas un notikumus, no otras – nav skaidrs, cik aktuāli tas būs "pēc tam". Lai gan, kas zina, kur un kad būs "pēc tam" un cik ilga būs šī "pagaidu situācija". Gadskaitļi mūsu pasē iesaldēti nav, dzīvojam uz priekšu, iekšupvēršoties pie sevis ar visdažādākajiem jautājumiem. Smieklīgiem, traģiskiem, dramatiskiem.
Un tomēr ir lietas, kas mierina. Viena no tādām ir mūzika. Un mans pēdējo dienu atklājums ir motīvs no filmas La La Land skaņu celiņa (Mia & Sebastian’s Theme) Zagrebas Filharmonijas orķestra izpildījumā (pie klavierēm – Filip Sljivac). Vienkārši ģībstu no skaistuma. Īpaši no stīgu solo (Hauser cello). Jums arī iesaku. Turklāt izpildījuma beigās var paklausīties arī grandiozus aplausus. Aplausi. Klātienē. Kā tādi dinozauri no aizvēstures. Varbūt kādreiz (atkal) varēsim tā.
Aiz loga plosās saprātu zaudējis vējš. Ienesu veļas žāvētāju ar visām drēbēm istabā, jo bail, ka aizpūtīs prom kādu no maniem apģērba gabaliem. Lai arī lielāko daļu laika (kā visi) pavadu mājās, tomēr video pieslēgumiem drēbes noder. Jā, un arī vakara pastaigām, kuras pagājušajā nedēļas nogalē biju izlaidusi, bet ar jaunu spēku un sparu esmu atsākusi. Tās ir manas zāles pret apātiju. Par zālēm runājot, arī draugu e-pasti vai ziņas citos tīklos, kā arī telefonsarunas ar mammu un māsu noteikti mani uztur "formā", kā arī darbi un termiņi, kas vēl palikuši pāri no tā visa, kas atcelts.
Vakar vakarā izdevās ieturēt 3 h pauzi no interneta. Kā allaž secinu, ka pirmā stunda ir visgrūtākā. Kad viena stunda ir izturēta, roka vairs nestiepjas ne pēc telefona, ne datora. Arī grīda top izmazgāta un citi saimnieciski darbi padarīti. Vēl būtu jāpieķeras gludināšanai kādā brīdī.
Tikmēr priecājos par to, ka Paolo Pantaleo turpina savā lapā Baltica publicēt mūsu sarunu, ko papildina gan ar dzeju un mūziku, gan ar manām pandēmijas piezīmēm. Šodien publicēta sarunas 5. daļa.
Tikmēr priecājos par to, ka Paolo Pantaleo turpina savā lapā Baltica publicēt mūsu sarunu, ko papildina gan ar dzeju un mūziku, gan ar manām pandēmijas piezīmēm. Šodien publicēta sarunas 5. daļa.
Nobeigumā – daži lasāmieteikumi:
 |
| No sērijas "Vakara pastaigas". |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru