Kā es lietū gāju sasveicināties ar savu ceriņkoku un Netfliksa vietā paskatīties cilvēkus un piesūkt pilnu skatienu ar Lielo kapu zilo paklāju un meklēt košas krāsas pelēkā bezsaules dienā un arī sevī, protams. Domāju par iemīlēšanos, pīpēšanu, vienkārši domāju. Skatoties uz dūmiem, ko cilvēki izpūš no sevis laukā. Pilnus ar sevi. Kā bailēm no tā, cik viss īss, pārejošs. Reizē tik skaists un baiss. Un stāvēju savos rozā gumijniekos, un gāju zem sava rozā lietussarga ar saviem mākoņiem, ilgām, ar savu pavasari, skatījos uz statuju bez galvas... Un domāju, ka var, lūk, eksistēt arī šādi. Ka koks var būt jēga, ka arī lietainās dienās jāsper sevi laukā no mājas - ar lietussargu vai bez, ar galvu vai bez. Kolekcionēt soļus, kolekcionēt skatienus, aizmirsties, atcerēties, būt.
24.04.2022.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru