Izauklēju ilgas 13 00 soļu garumā, kamēr parkā lija magnolijas. Iespiedu vienu ziedlapu starp dzejas grāmatas lappusēm, iespiedu ilgas starp sirds lappusēm un gāju Rīgai cauri, caur pavasari, pie kājām piezemējās papīra lidmašīnas, virs galvas lidoja īstas. Nepīpēju (,ja neskaita Jaunos gadus un tās dažas cigaretes ar tevi), bet gribējās ievilkt dūmu vienai pašai parkā (vai iztēlē) vienas iemīlēšanās garumā. Vai apsēsties pieturā un gaidīt transportu uz kādu neticami skaistu mūsu abu kopradītu mirkli pagātnē un piedzīvot to vēlreiz. Lai aizsitas elpa no tā, ka dzīvoju, no tā, ka elpoju, no tā, ka esmu.
Bet varbūt pietiek ar to, ka ir pavasaris.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru