Mazulīte un pārdomas par seksu

 Es esmu sieviete*.
Mani ir grūti apmierināt. 

Noskatījos Halinas Rejnas filmu "Mazulīte", tad izlasīju Alises Zariņas recenziju, pēc tam izlasīju psiholoģijas žurnāla TIEK rakstu "Sievietes orgasma stikla griesti: vai problēma sasniegt orgasmu ir tikai fizioloģiska?", kas pilnā apjomā pieejams vien abonentiem, un, visbeidzot, uzskrēju filmas "When Harry Met Sally" kafejnīcas ainai (sarunai par orgasmu tēlošanu), un nevarēju par to visu neuzrakstīt. Jo...

Jo, pirmkārt, par sievietes seksualitāti un baudu tiek runāts pārāk maz. Lielākā daļa sieviešu baudas partnerattiecībās "turas" tēlota orgasma līmenī - Nikolas Kidmenas varones stāsts. Tur, protams, abu atbildība: 1) sievietēm jābeidz tēlot un domāt tikai par to, kā apmierināt vīrieti + vairāk jāpievēršas sevis, sava ķermeņa, savas seksualitātes pētniecībai (tostarp) ārpus seksa; 2) vīriešiem jābeidz domāt tikai par to, kā apmierināt sevi, un jāpadomā arī par sievieti (eksistē arī tādi vīrieši!), tāpat vīriešiem nevajadzētu būt pārāk naiviem, ticot, ka ar viņu nu gan neviena sieviete nav tēlojusi orgasmu (mazliet vairāk paškritikas, lūdzu!); 3) abiem ir jārunā, jākomunicē, jāatklājas, jābūt emocionāli un garīgi atvērtiem un ieinteresētiem, lai bauda piemeklētu abus partnerus, apzinoties, ka lielu daļu no baudas un seksuālas vēlmes veido pašu attiecību kvalitāte, savstarpēja cieņa, atklātība, spēja būt iecietīgiem, bet arī konstruktīvi kritiskiem un spējīgiem pielāgoties, saprasties, mācīties, attīstīties, rotaļāties.

Sievietes baudas pasaule ir krietni sarežģītāka par vīrieša baudu. Iekāre un uzbudinājums iet roku rokā ne tikai ar partnerattiecību kvalitāti un psiholoģisko stāvokli, fizisko veselību, bet ļoti lielā mērā arī ar menstruālo ciklu, fantāzijām un zināšanām par savu ķermeni. + Milzīga loma ir priekšspēlei, rotaļīgumam, atvērtībai, spējai seksa laikā atslēgties no pasaules, noskaņoties, uzbudināties, runāt (teikt, ja sāp, teikt, ja patīk - justies brīvi, nevis pakalpīgi).

Īsi par filmu (tiem, kuri nav redzējuši): "Šķietami ideāls laulātais pāris, aiz kuru veiksmīgajām karjerām, bērniem, savrupmājas u. c. laimīgas, pārtikušas, piepildītas dzīves atribūtiem slēpjas nepiepildītas seksuālās vēlmes – zemdegas, kas pamazām saēd dvēseli un sagrauj cilvēku no iekšpuses. Tieši tas, kā varam nojaust, notiek ar Kidmenas atveidoto Romiju – ārēji vienlīdz pārliecinošu karjeristi ar vadošu amatu lielā robotikas uzņēmumā un ģimenes māti. Viņai ir teju 20 gadus ilga laulība ar Antonio Banderasa eleganti nospēlēto teātra režisoru Džeikobu, taču ne reizi nav bijis orgasma un laika gaitā, kā nojaušams, izveidojusies atkarība no BDSM pornogrāfijas. Tāpēc, kad liktenis viņai atsūta Harisa Dikinsona huligāniski pašpārliecināto praktikantu Samuelu, beidzot Romijas vēlmes piepildās – jo Samuels vien no dažiem viņas žestiem nolasa, ka Romija patiesībā vēlas nevis pakļaut citus, bet tikt pakļauta." (Aivars Madris portālā Delfi)

Nevispārināšu, bet mani personīgi vienmēr ir interesējis nevis sekss, bet sekss ar konkrētu cilvēku. Bija arī posmi, kad sekss interesēja mazāk, piemēram, agrā jaunībā, kad ziņkāre par to, kas ir sekss tika apmierināta, un izrādījās, ka nekas īpašs tas nav, pat nerunājot par orgasma neesamību, arī pats process nereti sagādāja maz baudas. Tur bija gan manis pašas atbildība, gan arī nepieredzējušo partneru, kuri, kā diemžēl liela daļa vīriešu (tas gan lēnām mainās), koncentrējās tikai uz savu baudu. Tolaik man trūka prāta un pieredzes koncentrēties vai uzstāt uz savu baudu, vispār sajūtas, ka arī es drīkstu par to domāt, runāt...

Mani, tāpat kā daudzas sievietes, noteikti ietekmēja arī sociokulturālie aspekti (par seksu nerunā, par baudu nerunā, par seksualitāti nerunā, kauns, ja ir bauda, kauns, ja nav orgasma utt.) Trūka arī zināšanu un sajūtas, ka ar mani viss ir kārtībā. Drīzāk mēģināju visu sajust un saprast intuitīvi. Lēnām. 

Mazliet pēc 30 sāku sevi vairāk pētīt, eksperimentēt ar seksualitāti, interesēties par sevi, vērot savu ķermeni, saprast, kas mani uzbudina, runāties par seksu ar draudzenēm. Secināju, ka ar mani viss ir kārtībā. 

"Vien 18.4% sieviešu ir atzinušas, ka spēj sasniegt orgasmu tikai ar vaginālu penetrāciju (Arter et.al. 2018) Tomēr mūsdienās šo informāciju joprojām daudzas sievietes nemaz nezina un turpina dzīvot ar sāpīgu jautājumu: “Kas ar mani nav kārtībā, ja nespēju sasniegt vaginālu orgasmu penetrācijas laikā?”"

(žurnāls TIEK nr. 2: https://tiek.lv/tiek-zurnals/sieviesu-orgasmi )

Vairums manis aptaujāto sieviešu pie orgasma tiek masturbējot, nevis seksā ar partneri (kā dziesmā "I can buy myself flowers").

Vēl viena ne pārāk pozitīva tendence, ko īpaši var just vīriešos, ir pornogrāfijas ietekme. Esmu to jutusi, tā ir drausmīgi kaitinoša (varbūt kādreiz par to pareflektēšu plašāk), bet pagaidām labāk citēšu profesionāļus:

"Arī kāds cits pētījums norāda uz to, ka cilvēki apgūst seksuālās normas caur seksuāla rakstura satura patērēšanu (Rothmann et.al. 2015). Tomēr ir jāņem vērā, ka pornogrāfija neataino reālistiskas seksuālās attiecībās – tā ir performance, kurā vēl pie tam turpina kultivēt domu, ka sieviete primāri sasniedz orgasmu caur vaginālu penetrāciju, kaut augstāk minētie dati skaidri parāda, ka klitors ir sievietes primārais baudas orgāns. Ja detalizētāk analizējam pornogrāfijas saturu, ir uzskatāmi redzams, ka sievietes nereti tiek seksuāli objektificētas (Willis et.al. 2022) vīriešu baudai un ieņem pasīvu lomu, it kā izbaudot visu, ko partneri ar viņām dara. Zināmā mērā tas sabiedrībā veido mītu par “aktīvo” vīrieti un “pasīvo” sievieti, kas var tikt pārnest arī partnerattiecībās un atstāt ietekmi uz sievietes seksuālo apmierinātību, jo fokuss ir uz vīrieša baudu nevis līdzvērtīgu abu partneru seksuālo apmierinātību, kas ietvertu reālistiskas prakses, kuras ļauj orgasmu sasniegt arī sievietei."

(žurnāls TIEK nr. 2: https://tiek.lv/tiek-zurnals/sieviesu-orgasmi )

Tāpat sievietei vajag diezgan ilgu laiku, lai pieņemtu savu ķermeni - arī tas ir izšķirošs faktors seksa baudīšanai, manuprāt. Beigu beigās sievietei viss notiek vēlāk. Nāk pieredze, ķermeņa pieņemšana, gudrība, interese/ziņkāre par savu ķermeni, seksualitāti, tās robežu paplašināšanu un tikai tad - kritiskāks skats uz prasībām pret savu partneri un seksa baudīšana. Atvērtība par to runāt.

Tādā ziņā ļoti palīdz filmas, grāmatas, kas akcentē sievietes seksualitāti un baudu un raisa par to sarunas, mudina paskatīties uz sevi, padomāt par sevi kā seksuālu būtni, nevis objektu. Šajā gadījumā filma pat var būt visnotaļ klišejiska, bet savu uzdevumu - runāt par sievietes baudu -  tā izpilda. Turklāt aktieri ir ļoti labi, skaņu celiņš fantastisks, Semjuela, ko spēlē Hariss Dikinsons), deja pie Father Figure un varoņu pašironija+neveiklības, kas laiku pa laikam "uzpeld", padara filmu tīri skatāmu.

*līdz 31.01. jāiesniedz dzejolis vai prozas darbs izdevumam "Avīzes nosaukums", kas sāktos ar vārdiem "es esmu sieviete", un teikums "mani ir grūti apmierināt" bija viens no pirmajiem, kas nāca prātā kā turpinājums, līdzās menstruālajam ciklam, emocionalitātei, sieviešu solidaritātei, ko gribētos veicināt, kā arī rūpēm, sievietes skaistajam, sarežģītajam ķermenim, spējai iznēsāt bērnu. Pāri visam gribētos, lai sievietēm ir augstāka pašapziņa, lai viņas jūtas tā, ka ir pelnījušas gan baudu, gan mīlestību (pieņemšanu ar visām emocijām un hormonālajām svārstībām).