"Stouners". Pārdomas.

Kā es tiku līdz "Stouneram"?

Par "Stouneru" biju domājusi jau sen un ilgi – sākot ar to laiku, kad grāmata iznāca un sāka parādīties pirmās blogeru atsauksmes, gan arī vēlāk (vairākkārt) saņēmu labas atsauksmes par šo darbu; un labas atsauksmes no foršiem un (man) interesantiem cilvēkiem es uztveru kā ieteikumus. Dzirdot viņu aizrautību par kādu darbu, es savā ziņā pati sev iesaku konkrēto grāmatu jeb piefiksēju, ka jāizlasa.

Pagāja vairāki gadi (tā dažreiz notiek, jā), un maija sākumā, ierodoties Ventspils Rakstnieku mājā, mēs ar "Stouneru" beidzot satikāmies. Paņēmu grāmatu Ventspils bibliotēkā, kas atrodas pāri ceļam, un uzreiz sāku to lasīt, jo zināju, ka pēc nepilnām 2 nedēļām mums būs jāšķiras. Vai šķirsimies kā draugi? Kā paziņas? Nejauši garāmgājēji? To es nezināju, bet nojautu, ka tikšanās būs dziļa un skaista.

Tā arī bija. Galvenā varoņa Stounera dzīvesstāsts pārņēma mani savā varā. 

Ne jau ar baigo unikalitāti, bet tieši ar vienkāršību. Ar parastu dzīvi. No šūpuļa līdz brīdim, kurā nonāksim mēs visi – katrs no mums. Un par to der reizēm padomāt, aizdomāties, jo dzīve nav gara; BET pietiekami gara, lai piepildītu savus sapņus, ja tādi ir. Vai ir?

"Un, kā visi ceļotāji, viņš juta, ka pirms aiziešanas vēl daudz kas jāpadara, tomēr nespēja iedomāties, kas tieši." 

"Viņš jutās pateicīgs, ka viņa nav atstājusi atvadu vēstuli, lai pateiktu to, kas nav pasakāms."

Kas ir īpašs šajā darbā?

Zinu, ka daudzus šī romāna lasītājus kaitinājusi Stounera neizlēmība, pasivitāte, ļaušanās dzīvei, gadiem, tomēr, ja tā padomā, es šim viedoklim (lielākoties) nepiekrītu. Man radās sajūta, ka Stouners dzīvo dzīvi, kurā uzņemas atbildību par savām izvēlēm un lēmumiem un seko savām interesēm un sirdsbalsij, piemēram, viņš neatgriezās fermā pie vecākiem, bet turpināja savu aizraušanos ar angļu literatūru. Studēja, mācījās, lasīja, kļuva par profesoru. Par spīti problēmām darbā – viņš palika pie sava amata un sava sapņa.

Protams, viņš pieļāva arī kļūdas. Pārmaiņas biedē mūs visus. Jā, kaut kādos brīžos viņš neuzdrošinājās (kā mēs visi, vai tad ne?), kaut kādos brīžos viņš vilka lēmumus garumā (arī man tā ir gadījies), bet kopumā Stouners man radīja priekšstatu par cilvēku, kurš cenšas pret sevi būt godīgs. Ne vienmēr viņam tas izdodas, bet nekas nekur nav vienmēr.

Kopumā šī ir bez-ilūziju grāmata. Ar minimālām emocijām. Iespējas ir tādas, kādas ir. Reizēm pazaudēšanās sevī. Paretam – atgriešanās sevī. Vienmuļa ikdiena. Liela mīlestība. Kļūdas. Nožēla? Attālināšanās, satuvināšanās, bet pārsvarā – samierināšanās. Ar to, kā rit dzīve, ar to, kas notiek darbā, ar to, kādi ir cilvēki.

"Zaudējuma sajūta, ko viņš tik ilgi bija turējis iesprostotu sevī, izlauzās ārā, sagrāba viņu, un viņš ļāva, lai šī straume iznes viņu ārā no sevis paša, bez gribas kontroles; viņš negribēja glābties."

Vēl šī grāmata ir par dziļu vientulību. Vientulību, kas Stounerā dzīvoja no pašas bērnības līdz mūža galam. Varbūt, sastopot Ketrīnu, tā ļāvās uz brīdi izgaist vai aizmirsties, taču kopumā pavadīja viņu nepārtraukti.

Un tomēr – viņš mīlestībai ļāvās. Visapkārt par to runāja, viņš saņēma daudz pārmetumu, bet Stouneru tas neapturēja. Līdz noteiktam brīdim, protams, kad bija jāizdara izvēle, un viņš to izdarīja. Un kas esam mēs, lai sodītu un spriestu, vai tā bija pareiza?

"Ir jāiemīlas, lai kaut ko uzzinātu par sevi."

"Viņš atskārta, ka ir sācis domāt par sevi un Ketrīnu tā, it kā pirms savas satikšanās abi nemaz nebūtu eksistējuši."

"Viņu laime bija tik liela, ka neradās nepieciešamība par to runāt vai pat domāt."

Nobeigumā

Dzejnieks Andrejs Vīksna ir ļoti skaisti uzrakstījis par šo grāmatu:

"Un es atklāju, ka ir arī tādas grāmatas. Par vienkāršajiem cilvēkiem un dzīvēm, ko viņi dzīvo, domām, ko viņi domā. Tās grāmatas visbiežāk ir sāpīgas un skumjas, pilnas nobrāzumiem, krevelēm, rētām, kas nekad nesadzīs un, jā, vilšanos. Ir sāpīgi lasīt, toties pēc tam dzīvot ir vienkāršāk, jo tās grāmatas, viņas parāda, ka arī mazās un parastās dzīves var būt skaistas (lai arī skumjas), ka arī par vienkāršajiem cilvēkiem raksta grāmatas un ka ir vēl tādi paši kā tu, kas dzīvo savas dzīves sapņojot un pieviļoties, un, ka ir rakstnieki, kuriem svarīgi šķiet tie paši jautājumi, kas tev: izdzīvošana un samierināšanās. Tāds pagalam vienkāršots virtuves eksistenciālisms."