Edinburgas ceļojums. Par un ap.

Priekšvēsture

Uz Edinburgu devāmies četri dzejnieki no Latvijas: Katrīna Rudzīte, Henriks Eliass Zēgners, Eduards Aivars un es. Šī bija otrā daļa Atdzejas projektam, kas norisinājās 2017. gada septembrī, Rīgā, kad uz Latviju bija atbraukuši 3 dzejnieki no Skotijas un viens – no Velsas. Darbnīcā, kas ilga nedēļu (no rīta līdz vakaram) mēs atdzejojām cits cita darbus (no/uz latviešu/angļu/velsiešu valodām); un vispirms tos noprezentējām Latvijā, (kā arī bija dažas Satori publikācijas); un tagad, maijā, devāmies apmaiņā – uz Skotiju, lai radītos atdzejas darbus atrādītu tur.

Pirmdiena. Došanās ceļā.

Ar Katrīnu lidostā bijām sarunājušas tikties desmitos. Piecēlos astoņos un pēc visiem rīta rituāliem (un ceļasomas aizvēršanas, pārbaudot, vai viss vajadzīgais ir iekšā,) devos uz 22. autobusa pieturu. Autobuss kavējās par aptuveni 10 min, kas manī sēja (pavisam nelielu, bet) uztraukumu. Rīts bija tveicīgs, biju saģērbusies nepiemēroti siltās drēbēs – laikus sagatavojusies Edinburgas +14. 

Izgājušas drošības kontroli, ar Katrīnu devāmies uz Costa Coffee, kur man bija norunāta tikšanās ar māsu Ainu un viņas vīru Guntaru, kuri ar to pašu reisu devās uz Lielbritāniju (pavisam citā ceļojumā); un – kas interesanti – reisus nekādā veidā iepriekš nebijām saskaņojuši. Tikai, tuvojoties ceļošanas laikam, nonācām pie slēdziena, ka lidosim vienā lidmašīnā, kas, protams, bija brīnišķīgs pārsteigums, jo varējām pavadīt laiku gan pirms reisa, gan arī vēlāk, esot augstu debesīs, mana māsa pie manis pienāca parunāties.

Guntars, Aina, Katrīna.

Arī bagāžu sagaidījām kopā (māsa nocopēja mūsējo, paldies viņai); un ap to laiku mums bija pievienojies arī Henriks. Aivars bija izvēlējies citu maršrutu, lai nokļūtu Edinburgā; un viņu satikām tur.

Londonas Kings Cross stacija

Mūs ar Henriku un Katrīnu no lidostas sagaidīja brauciens uz Londonas Kings Cross staciju, no kurienes ar ātrvilcienu braucām uz Edinburgu. Brauciens bija ap 4 h ilgs, taču mani tas galīgi nemulsināja, jo ceļot ar vilcienu man ļoti patīk. Var runāties, var klusēt, var lasīt, var rakstīt, aizmigt un pamosies un galvenais – lūkoties logā uz mainīgo ainavu – aitām, pļavām, upēm, jūru, mežiem, pilsētām, stacijām, Lielbritānijas pavasari.

Pa ceļam iesāku lasīt Knuta Hamsuna grāmatu "Pāns", kas mani priecēja ar poētiskiem dabas aprakstiem, kurus laiku pa laikam izrakstīju savā piezīmju kladē, piemēram:

"Saule, tikko iegrimusi jūrā, tūlīt atkal iznira laukā – sārta, atsvaigusi, it kā pārpilnām padzērusies skaidra ūdens." 

"Mežs bija saldkairē noreibis."

"Vai jums nešķiet, ka cilvēki te ir līdzīgi šejienes vasarai? Tikpat nepastāvīgi un burvīgi?"

Šie citāti, kuros bija tik ļoti jaušams cilvēka saviļņojums pret (nē, par) dabu, pilnībā saslēdzās ar ainavām, ko baudīju pa logu; un tāpēc guva vēl lielāku nozīmi un apbrīnu.

Izkāpuši stacijā, ieraudzījām Aivaru, kurš, neko neteicis, bija izdomājis mūs pārsteigt, sagaidīt un parādīt ceļu uz dzīvokli, kurā bijām apmetušies. 

Pilsētas pastaigas. Otrdiena.

Pamodušies un satikušies virtuvē, nākamajā rītā nolēmām ar Katrīnu un Aivaru iziet pastaigā pa pilsētu – uzkāpām skatu laukumā (pie pils), mērījām džemperus (bija auksti!), iegājām kafejnīcā ar nosaukumu "Zebra", nejauši uzgājām kapus, kas izskatījās pēc parka (Greyfriars Kirkyard), satikām nāvi, ar kuru es sarokojos (skat. foto zemāk); pēc tam – apmaldījāmies un tikām pie izteiciena: "nāve mūs noveda no ceļa". 

Nolēmām, ka kādam no mums par to vajadzētu uzrakstīt dzejoli. :)

Pils kalnā. Foto: Aivars Eipurs

Pēcpusdienā devāmies uz Scottish Poetry Library, kur notika saviesīgs sarunu pasākums, ko varētu nosaukt arī par iesildīšanos pirms nākamās dienas dzejas lasījumiem. Pārsteidza, ka Edinburgā ir dzejai veltīta bibliotēka. Reti kur šādas pasaulē ir. Ļoti patīk šī ideja, un ļoti gribētos ko līdzīgu arī Latvijā.

Vakara gaitā runājāmies ar sanākušajiem, liela daļa no kuriem arī bija dzejnieki, rakstnieki vai literatūras interesenti.

Sarunas Dzejas bibliotēkā. Skotu dzejnieks Alans Spenss uzdāvināja mums katram pa savas haiku grāmatas eksemplāram.

"the door bangs back on its hinges

and in comes the leaves" (Alan Spence)

Vienā mirklī iemīlējos skotu dzejnieka Alana Spensa haiku grāmatā, ko otrdienas vakarā no viņa personīgi saņēmu dāvanā (ar parakstu). Vairākas dienas to sev nēsāju līdzi, lai ik-pa-laikam atšķirtu kādu haiku un par to padomātu.

"the spring breeze – 

the paper flowers also

tremble" (Alan Spence)

Trešdiena. Upe, māksla un uzstāšanās.

Nākamajā dienā devos uz Modernās mākslas muzeju. Pastaiga izrādījās diezgan gara (ap 45 min), taču tā bija iespēja apskatīt citu pilsētas daļu un arī ieraudzīt upi Water of Leith, kas plūst cauri Edinburgai.

Muzejam bija divas ēkas, aizgāju uz tuvāko no tām; un apskatei izvēlējos izstādi "A New Era. Scottish Modern Art 1900-1950." 

 

Apskatīt vietējo (moderno) mākslu manos ceļojumos ir viena no prioritātēm. Līdzās vietējo rakstnieku iepazīšanai (dzīvē vai muzejos), grāmatnīcu apmeklējumiem, dabas baudīšanai.

Lasot mākslinieku īsās biogrāfijas (pie gleznām), nonācu pie secinājuma, ka gandrīz visi izstādītie mākslinieki bija diezgan daudz ceļojuši un ka tieši ceļošana bieži bija kļuvusi par impulsiem viņu darbiem.

Bildēt izstādē nedrīkstēja, taču iegaumēju divu darbu nosaukumus, kas mani uzrunāja visvairāk un pie kuriem gribējās uzkavēties visilgāk. Pēc tam tos uzmeklēju internetā:

1. The Sensation of Crossing the Street by Stanley Cursiter un 2. The Terrace, Cafe d'Harcourt by John Duncan Fergusson.

Vakarā vēlreiz visi satikāmies bibliotēkā, – šoreiz, lai uzstātos. Katram no mums bija iespēja nolasīt 3-5 dzejoļus, un mūsu atdzejotāji William Letford, Llyr Gwyn Lewis un Katherine Sowerby lasīja tulkojumus. Pēc visu uzstāšanās sanācām kopā uz skatuves, lai atbildētu uz publikas jautājumiem, kuri bija gan par to, kas mūs pārsteidzis Edinburgā, gan par atdzejas procesu un dzejas rakstīšanu. Ļoti iepriecināja klātesošo interese un atsaucība! 

Ceturtdiena. Rakstnieku muzejs un gastronomisks piedzīvojums Edinburgas Ēdienu studijā.

Nākamajā dienā ar Aivaru bijām sarunājuši kopā aiziet uz Rakstnieku muzeju, kas veltīts 3 skotu rakstniekiem: Valteram Skotam, Robertam Luisam Stīvensonam un Robertam Bērnsam. Pats muzejs ne ar ko īpašu nepārsteidza. Jā, varēja apskatīt rakstnieku matu šķipsnas, čības, rakstāmgaldu/s, gultas malu, portretus u.tml., bet pietrūka novitātes, modernisma, interaktivitātes.

Pēc tam iegājām pakafijot Mary King's Close kafejnīcā, ko Aivars bija atklājis iepriekšējā dienā, kā arī apmeklējām Nacionālo galeriju, kur (šoreiz) īpaši nekoncentrējos uz gleznu apskatīšanu, bet vienkārši izbaudīju atmosfēru. Tās vien dēļ tur ir vērts aiziet. Turklāt ieeja ir bez maksas.

Vakarā piedzīvojām kaut ko pavisam pārsteidzošu – kulināru pasākumu, kurā mūsu dzejoļi bija pārtulkoti ēdienos. No katra latviešu dzejnieka tika izvēlēts 1 vai 2 dzejoļi, kuri kalpoja par iedvesmu jaunu recepšu radīšanā. No Latvijas bija atlidojis pavārs Žanis-Raivo Behmanis, kurš, sadarbojoties ar skotu pavāriem, veica kulināri-poētisko tulkošanu. 

Ēdieni bija visdažādākie – no ceptiem baložiem un jūras ķemmītēm līdz melno ķiploku saldējumam. Piedzīvojām 7 kārtas. Pirms katras tika nolasīts dzejolis (ar tulkojumu), un klātesošie varēja (tikai) minēt, kādas būs gaidāmā dzejoļēdiena sastāvdaļas. Kopā ar mums ēdienus baudīja aptuveni 20 cilvēku, kuri uz šo pasākumu bija nopirkuši biļetes.

Katrīnas dzejolim veltītais ēdiens. Melno ķiploku saldējums un panna cotta. Foto: Žanis-Raivo Behmanis

Tas tik tiešām bija piedzīvojums un brīdī, kad Henriks lasīja dzejoli, kas sākas ar rindu "Tava depresija ir dabiska", jutu milzīgu aizkustinājumu (ne tikai par pašu dzejoli, bet kopumā par brīdi, notikumu, kurā atrados), kas bija sava veida pateicības uzplaiksnījums un neviltots prieks.

Piektdiena. Kalnos.

Pēc biedru-dzejnieku atsauksmēm sapratu, ka man jānokļūst Arthur's Seat kalnā. Devos turp piektdien, ap pusdienlaiku; līdzi ņemot ūdeni, pildspalvu un pierakstu kladi. Noderēja visi trīs. Līdz pašai virsotnei gan neuzkāpu, bet pakāpos līdz ļoti baudāmam skatam un piesēdu zālītē, lai parakstītu. Rakstīt dabā ir mana jaunā aizraušanās. Vairāki kalnākāpēji mani tur rakstošu mēģināja nofotografēt un, kad viņus pieķēru mani fotografējam, viņi pasmaidīja un kautrīgi novērsās.

"country road

too dark to see the flowers

but their scent is yellow" (Alan Spence)

Jo augstāk kāp, jo plašāk redzi, bet ir svarīgi arī skatīties zem kājām.

Gribējās tur, kalnos, pavadīt ilgāku laiku, taču jutu izsalkumu, tāpēc lēnām devos lejā – un pirmais, ko ieraudzīju nokāpjot, bija saldējuma kiosks. Nolēmu sevi apbalvot par skaisto kāpienu! :)

 

Vakarā izmantoju iespēju aiziet paklausīties vietējo dzejnieku uzstāšanos, kas notika grāmatnīcā Lighthouse Books un atpakaļceļā baudīju fantastisku saulrietu pār Edinburgu. Tās bija skaistas, sirdi priecējošas atvadas no senatnīgās, fascinējošās pilsētas, kas aug un mainās.

Atgriešanās

Arī Rīga sagaidīja mani atpakaļ saulrieta kleitā vai drīzāk pidžamā: zilā ar rozā maliņu:  silta, smaržīga, mežonīga  – ar nenopļautiem pagalmiem, nodegušiem ceriņiem. Mazliet nogurusi, izpūrusi, skaista.

Lidmašīnā (pēc mazas vīna pudeles – iespējams, drosmei?) :) mani bija uzrunājusi blakussēdētāja (vārdā Viktorija), kura nāk no Maskavas, bet dzīvo Rīgā; viņa pastāstīja man par savu aizraušanos, ceļojot pa Ziemeļvalstīm un Arktiku, kā arī, uzzinot, ka rakstu dzeju, ieteica man aizbraukt uz krievu dzejnieka Sergeja Jeseņina laukiem/muzeju: Село Константиново. Viņa tur ir bijusi un saka, ka, piedzimstot tādā vietā, nevar nekļūt par dzejnieku.

Ko lai saka? Atzīmēju to savā to see listē un, iespējams, kādreiz turp aizbraukšu. Bet tagad – laiks atvadīties.