2019. gada 29. janvāris

Klusā pasaule (ļoti iemīļots dzejolis)

Atdzejoju no angļu valodas kādu sev ļoti sen iemīļotu dzejoli.

Klusā pasaule (Dž. Makdaniels)

Pūloties panākt, lai cilvēki biežāk
skatītos viens otram acīs
un arī lai mierinātu mēmos,
valdība nolēma
piešķirt katram cilvēkam precīzi simt
sešdesmit vārdus dienā.

Kad zvana telefons, es pielieku to pie auss
nesasveicinoties. Restorānā
vienkārši norādu ar pirkstu uz vistas nūdeļu zupu,
tīri labi pielāgojoties jaunajai sistēmai.

Vēlu vakarā es zvanu savai mīļotajai,
ar kuru mūs vieno attāluma attiecības,
un ar lepnumu saku, ka šodien esmu izmantojis tikai piecdesmit deviņus vārdus.
„Pārējos pietaupīju tev.”

Kad viņa neatbild,
zinu, ka visus savus vārdus viņa jau ir izmantojusi,
tāpēc lēnām čukstu viņai 'es tevi mīlu'
trīsdesmit divas un vēl trešdaļu reizes.
Pēc tam mēs vienkārši paliekam uz līnijas
un klausāmies viens otra elpā.



P.S. Foto uzņemts 2015. gadā pavasarī. Vīnē.
P.S. nr. 2 Dzejoļa oriģināls lasāms ŠEIT.

3 komentāri:

Andris teica...

Mani reti uzrunā dzejoļi, bet šis gan ir jauks.

Inga Pizāne teica...

Prieks, Andri! :) Paldies, ka dalījies sajūtās!

Jana teica...

Piemērots dzejolis šodienas situācijā.... tiešam vārdi liek lasīt vēl un vēl...