Par radošumu un Van Gogu

SĀKUMS

"Jo lielākas bailes mēs izjūtam kādas noteiktas lietas priekšā – jo svarīgāka šī lieta ir mums un mūsu attīstībai," – tā teic Stīvens Presfīlds, kura grāmatu "Cīņa par radošumu" šobrīd lasu.

Tā ir. Esam baiļu, šaubu pilni. Autors uzsver, ka "jo vairāk mēs baidāmies no darba (vai sava aicinājuma), jo stiprākai jābūt mūsu pārliecībai par to, ka šo darbu nepieciešams paveikt (sekot savam aicinājumam)".

Šis teikums man pilnībā sasaucas ar režisora Dž. Šnābela filmu "Van Gogs. Pie mūžības vārtiem", ko skatījos sestdien. Manī ilgi mitinājās neizpratne, kā vienā cilvēkā var sadzīvot tik lielas šaubas un tik liela pārliecība. Un Presfīlda grāmatā saņēmu atbildi. 

"Patiess novators ir nobijies līdz nāvei," viņš saka. 

Van Gogs filmā ieminējās, ka, iespējams, cilvēki, kuriem viņš glezno, vēl nav dzimuši... Viņš bija pārliecināts par savu stilu un savu mākslas darbu nepieciešamību, vienīgais, nebija cilvēku, kuri tos novērtē, izņemot viņa brāli Teo, kurš Vinsentam no sirds ticēja un viņu atbalstīja, mēģinādams arī pārdot brāļa gleznas, bet diemžēl Vinsenta dzīves laikā tika nopirkta tikai viena viņa glezna, lai arī Vinsents bija radījis 2000 darbu.

Oleanders. Vincent van Gogh.

ATKĀPE JEB IMPRESIJA PAR FILMU:

Van Gogs ar otu un krāsām skārās savai būtībai. Bēgot no domām un ārējās pasaules, viņš iet(r)iecās iekšējā. Spēcīgiem, ātriem triepieniem. Dabas apbrīnā un dziļā, intensīvā uztveres jutīgumā viņš meklēja jaunu gaismu, ko dot pasaulei. Gaismu, kas nenovīst kā puķe vāzē (šeit atsaucos uz ainu filmā, kur sieviete, kas skatās, kā Vinsents glezno puķes, saka, ka dzīvē puķes izskatās skaistākas nekā viņa gleznā, uz ko viņš atbild, ka "toties viņa gleznotās puķes nenovītīs"). 

Dodoties aizsaulē, Vinsents atstāja sauli, kas, sākotnēji nesaprasta un nenovērtēta, kļuva par viņa biļeti uz mūžību. Ļoti aizkustinošs režisora redzējums par mākslinieka trauslumu, sarežģīto ceļu, nobružātajiem zābakiem un robežsituācijām, ko viņam palīdzēja izturēt brāļa atbalsts un paša neizkustināmā vīzija par to, ko dara. 

TURPINĀJUMS

Turpinot par grāmatā "Cīņa par radošumu" sacīto, Presfīlds saka, ka "nedrošība pati par sevi var būt jūsu sabiedrotā, tāpēc ka tā kalpo par spēcīgu indikatoru tam, ka jūs tiecaties uz kaut ko. Tā atspoguļo mīlestību pret to, ko mēs vēlamies sasniegt, un tiekšanos to īstenot." 

Pilnīgi tam piekrītu – gan attiecībā uz sevi, gan saistībā ar filmu. Jebkas, ko radām, rodas, pārvarot nedrošību, bailes, pretestību un noticot savam ceļam un rokrakstam.

"Vai esmu labs mākslinieks?" Van Gogs jautāja savam brālim. Šajā jautājumā izpaudās visas Van Goga bailes, nepārliecība un nedrošība, tomēr viņš no visa spēka un sirds turpināja darīt to, ko nevarēja nedarīt: radīt un vēlreiz radīt, dalīties pasaules skaistumā, parādot to jaunā gaismā. Savā. Tieši tādā, kādu viņš to redz. Tieši redzējums / skatījums ir tas, ko mākslinieks var dot pasaulei. Un par spīti visām savām šaubām un tam, ka netika novērtēts, Van Gogs bija pilnīgi pārliecināts par to, ka viņa skatījums ir unikāls. Un tā arī bija. Un ir joprojām, kaut viņa paša jau sen vairs nav. Van Gogs dzīvoja šai saulē no 1853. līdz 1890. gadam.

Filmu iesaku!

Grāmatu arī.

Grāmatu "Cīņa par radošumu" man iedeva māsa, kura to izzvejoja Baložu bibliotēkas plauktā "Lasītājs lasītājam". Joprojām to turpinu lasīt. Tās angliskais nosaukums ir  "The War of Art: Break Through the Blocks & Win Your Inner Creative Battles". Lielākoties tā vijas ap iekšējo pretestību – par to, kāpēc mēs pretojamies paši savam potenciālam. Tās autors ir amerikāņu rakstnieks un kinoscenārists Stīvens Presfīlds.

Iespējams, grāmatu pabeidzot, padalīšos vēl kādās pārdomās, bet šobrīd gribējās izteikt tās saikni/saistību ar Van Goga filmas tematiku.