Kā atrast laiku lasīšanai? Pārdomas un pieredze.

Ejot pa pēdām Satori iniciētajai un Agra turpinātajai atbilžu meklēšanai uz jautājumu: "Kā atrast laiku lasīšanai?", pirmais, ko gribas teikt, ir: atkarot jeb paņemt sevi atpakaļ. No kā un no kurienes? Visbiežāk – no interneta. Pilnībā tas, protams, neizdosies – īpaši, ja darbs saistīts ar sociālajiem tīkliem, bet mana metode ir noteikt konkrētus laika periodus dienā/rītā/vakarā, kuros atslēdzos no viedierīcēm pilnībā (stunda, divas, trīs vai vairāk – kā kuru reizi), un tajā laikā – lasīt, rakstīt (dienasgrāmatu, idejas, literārus darbus, visādas piezīmes utt.), vingrot, pastaigāties, dejot, pludināt akvareļus, klausīties mūziku u.tml. Īsumā – atbrīvot prātu no gružiem.

Brīžos, kad jūtu, ka esmu uzsākusi (bezjēdzīgu) riņķa danci pa sociālajiem tīkliem, mēģinu to piefiksēt un ņemt rokās grāmatu, lai atgūtu saprātu un koncentrēšanos. Tāpat esmu sākusi lasīt no rītiem. Pavisam mazas distances, bet tāpat prieks.

Vēl viens veids, kā atrodu laiku lasīšanai, ir grāmatas ņemšana līdzi: ceļojumos, pastaigās = visur patiesībā. Jo nekad nevar zināt, kad piedzīvošu kādu gaidīšanas laiku. Īpaši patīk lasīt garākos pārbraucienos, jo īsākos reizēm tik ātri neizdodas uzķert lasīšanas vilni jeb (p)ievilkšanos.

Vispār jau lasīšanai ir jāpatīk. Neviens jau nemeklē un neatrod laiku lietām, kas īpaši neaizrauj vai nešķiet svarīgas. Man lasīšana ir ļoti svarīga. Valoda, literatūra mani fascinē, pārsteidz, bagātina.

Piezīmju blociņa vāks, ko māsa atveda suvenīrā no Itālijas.

Parasti izlasu ap 40 grāmatām gadā, kas nav ne īpaši daudz, ne īpaši maz. Lasu gan prozas darbus, gan memuārus, gan dzeju, lielākoties – vairākas grāmatas vienlaikus, lai varētu pielāgot tās dažādiem noskaņojumiem.

Ir grāmatas, kuras lasu ilgi un nesteidzos pabeigt, bet ir arī tādas, kuras izrauju dažās dienās vai nedēļās. Ļoti dažādi. Tomēr reti mēdzu turpināt vai pabeigt grāmatas, kuras neuzrunā ne valodiski, ne sižetiski. Grāmatai ar mani ir jākomunicē, ir jābūt kādam saskares punktam – tā var būt svarīga tēma, patīkama valoda, mīļš autors, neparasta satikšanās. Atkal – ļoti dažādi.

Lasīt mani motivē arī grāmatu klubi. Lasītu, protams, jebkurā gadījumā, taču apziņa par to, ka tuvojas grāmattikšanās, liek man atlicināt lasīšanai mazliet vairāk laika nekā parasti.

Lasīšanu mēdzu ieplānot apzināti. Piemēram, aizeju palasīt uz kafejnīcu vai parku. Lasīšanai, kā jebkurai lietai, ir svarīgs ritms, nepārtrauktība, plānošana, apzinātība. Ja ilgi nelasa, lasīšanas prieks un muskuļi var novājināties.

Šodien, piemēram, bija iespēja pēcpusdienā ieiet palasīt kafejnīcā Spiikiizi. Man bija līdzi dažas grāmatas un laikraksti. Palasīju tos un tad nolēmu pašķirstīt un palasīt kaut ko arī no Spiikiizi plaukta. Uzmanību piesaistīja grāmata "Talk like TED", jo allaž meklēju ieteikumus un mācības par publisko runu, ko man ir svarīgi attīstīt.

Katrā ziņā bez grāmatu lasīšanas savu dzīvi nevaru iedomāties. Lasīšana kustina manu prātu, dod man idejas, impulsus, prieku, apbrīnu, elpina manu valodas izjūtu un paplašina vārdu krājumu.