Īpaši apokaliptiski izjūtu to divu metru distanci, kas jāievēro: veikalos, rindās, kas mazajos veikalos izvēršas uz ielas, un, piemēram, suņi staidzinātāji, kas sarunājas pāri diviem metriem. Priecē, ka cilvēki ir piesardzīgi, taču sajūtas – neaprakstāmas.
Sarunājos whattsupā ar draudzeni Vīnē par to, kādi ierobežojumi ir kurā valstī. Vīnē noteikumi ir stingrāki nekā Latvijā, bet ne tik stingri kā Spānijā, kur laukā var iziet tikai ar suni. Cilvēki tiek pieķerti, ejot laukā ar rotaļu suņiem, aizņemas/īrē suņus no kaimiņiem, un, protams, uzfilmēti arī visādi video, kuros cilvēks staidzina cilvēku, kurš izliekas par suni. Līdz smiekliem traģiski. Līdz traģikai komiski.
Es cenšos (iespēju robežās) izvairīties no veikaliem, bet vakara pastaigas turpinu. Vienā no tādām sastapu norādes par dārgumu meklējumiem. Dārgumus neatradu, bet, protams, nopriecājos par rotaļīgumu, par metaforiskumu, par aicinājumu skatīties/meklēt uzmanīgi (lai arī ar gramatikas kļūdām). Domāju, ka mums visiem šobrīd noder ieteikums: sekot norādēm un, tām sekojot, iespējams, tiksim pie īsta dārguma – nosargātas veselības un varbūt, varbūt mazākas koncentrēšanās uz materiālām vērtībām un lielākas koncentrēšanās uz vides/pasaules saudzēšanu. Kas zina. Kas zina.
Interesanti, ka Covid strauji ieiet arī valodā. Visupirms jau angļu, bet no tās pa tiešo arī latviešu. Piemēram, kovidioti (COVidiot) (domāju, skaidrojums te nav nepieciešams). No angļu vārdiem man ļoti iepatikās arī "isolationship". To izdomājuši cilvēki aiz mana mīļākā Instagram/Facebook konta The Language Nerds.
Tikmēr kāpņutelpā pamanu paziņojumu par matu iepirkšanu, ko esmu nokavējusi. Matu pieņemšana notika 21. martā, Pasaules Dzejas dienā. Kas vēl? Mēģinu lasīt. Vakar izlasīju visus stāstus, kas līdzās manam publicēti jaunajā Jaunajā Gaitā, pirms tam arī interesējošos rakstus pagājušās nedēļas KDi numurā, kā arī grāmatas "Reflections on the self" nodaļu par bailēm, kas šobrīd ļoti aktuāla tēma.Mēģinu arī rakstīt. Vakaros ņemu pāris stundu pauzes no interneta, citādi var sajukt prātā. No vienas puses, internets mums visu DOD, no otras, visu ATŅEM (ar visu es domāju laiku). Tāda ir tā sajūta. Tas ir mūžīgs līdzsvara meklējums: cik atdot un cik paturēt sev un citām savām interesēm, labsajūtai, prāta tīrīšanai un atpūtai. Tā kā arī darbs norit internetā, tad robežas ir izplūdušas. Palīdzēt var tikai un vienīgi pašdisciplīna, darāmo darbu saraksts, pastaiga, rakstīšana ar roku (dienasgrāmatas, pastkartes, vēstules), ko arī turpinu paralēli bloga ierakstiem un e-pastu sarakstēm ar draugiem. Izskatās, ka arī draugiem (paralēli bažām par finansēm un veselību) rodas radoši uzplaiksnījumi – top jauni literāri darbi utt. Par to prieks!
Nobeigumā daži raksti, ko iesaku izlasīt:
Kā arī Paolo Conte dziesma "Sparring partner", kuru man atsūtīja Paolo Pantaleo. P.S. Paolo Pantaleo, atdzejotājs un tulkotājs, kurš atdzejojis itāliski arī manu dzeju, pirms laiciņa uzaicināja mani uz virtuālu sarunu (par dzeju, fotogrāfiju u.c.), kura pa daļām tiks publicēta itāļu valodā viņa lapā BALTICA , kur viņš publicē Latvijas aktualitātes. Mīļi, ka sarunai pievienoti fragmenti no manas pandēmijas dienasgrāmatas un dziesmas, kas mums patīk. Pēc tam, iespējams, pārpublicēšu sarunu latviski savā blogā; tikmēr iesaku izlasīt arī Paolo vēstuli dēlam, kurā viņš stāsta, kāpēc iemācījies latviešu valodu: https://bit.ly/3bkibJK
Paldies, ka lasi! Lūk, arī mazliet humora:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru