Bet laime mīl klusumu.
(Līga A. Neilande)
Ir svētdiena, 29. marts. Sauli nomainījis vējš, pandēmiju – pagaidām nekas. Par vēju runājot, šodien mani nobiedēja pašas melnais krekls, kas tik strauji plivinājās uz balkona, ka sajaucu to ar cilvēka stāvu un gandrīz palēcos, virtuvē gatavojot pusdienas.
Kas zina, varbūt tas ir film noir iespaids. Pēdējās dienās esmu atgriezusies pie šī elegantā un asprātīgā žanra (par to jau paguvu pastāstīt savā iepriekšējā ierakstā). Vakar uzrakstīju arī vienu melnu īsdzejoli ar nosaukumu Vakcīna. Vēl neesmu izdomājusi, vai (un, ja jā, tad kurā brīdī) to publiskošu. Redzēs. Pēdējās dienās diezgan daudz esmu lasījusi dzeju (angļu valodā). Saņēmu pa pastu Vislavas Šimborskas (poļu dzejnieces, Nobela prēmijas laureātes literatūrā) dzejas izlasi "Map" – palasīju to diezgan daudz un īpaši sirdi uzrunāja vārdi:
We know ourselves only
as far as we've been tested.
I tell you this
from my unknown heart.
Izvilku no plauktiem arī daudzus citus krājumus angliski. Iespējams, tādā veidā modinu sevī atdzejotkāri, tikai jāuziet īstais dzejolis. Tikmēr Džeids Vils (Jayde Will) manu dzejoli "Divi metri" šais dienās atdzejoja angliski. Pagaidām vēl domāju par tā publicēšanas iespējām, bet – lai kā būs – esmu ļoti priecīga, ka tas man tagad pieejams divās valodās. Lūk, fragments:
We know ourselves only
as far as we've been tested.
I tell you this
from my unknown heart.
Izvilku no plauktiem arī daudzus citus krājumus angliski. Iespējams, tādā veidā modinu sevī atdzejotkāri, tikai jāuziet īstais dzejolis. Tikmēr Džeids Vils (Jayde Will) manu dzejoli "Divi metri" šais dienās atdzejoja angliski. Pagaidām vēl domāju par tā publicēšanas iespējām, bet – lai kā būs – esmu ļoti priecīga, ka tas man tagad pieejams divās valodās. Lūk, fragments:
I look at the calendar and don’t understand, why it hasn’t been turned to the next month.
Turns out, it is far from over.
Two meters – is it little or a lot?
It’s time to disinfect my hands, so I can touch the world.
It’s time to disinfect the time, in which we live.
Šodien (un vakar) paturpināju lasīt arī "Parīzes Dievmātes katedrāli". Esmu tikusi līdz 200. lpp (vēl 30 lpp un ķeršos otrajam sējumam). Īstenībā nav tik traki, kā sākumā likās. Jā, aprakstošās daļas prasa pacietību, taču ir vietas sižetā, kas raisa manī prieku par asprātību, humoru (brīžam – melnu), kā arī vietām melns ir ne tikai humors, bet pati dzīve. Daudz nežēlības.
Pastaigās un laukā pēdējās dienās eju mazāk (jūtu sevī šobrīd mazāk fiziskas enerģijas), uz veikalu savukārt esmu "iemanījusies" doties reizi nedēļā. Pirmdien būs pagājusi tieši nedēļa, kopš tādā esmu bijusi. Kaut kad drīz produktu klāsts būs jāpapildina. Laukā pēdējo reizi biju piektdien, kad gāju izņemt paciņu. Jokaini, bet tieši pandēmijas laikā tās man sāk birt viena pēc otras. Pastaigas laikā uzgāju garāko soliņu rajonā, kas, manuprāt, ir perfekts, lai distancētos.
Kas vēl? Radošums kopumā manī turpina kūsāt. Vakar vakarā nolēmu ievērot Zemes stundu, uz stundu izslēdzot elektrību un internetu, un sveču gaismā rakstīju ar roku dzejoļu skices, pastkartes un lasīju jau pieminētās dzejas grāmatas.
Turpinu kontaktēties (sarakstīties) ar draugiem un māsu, sazvanīties ar mammu (viņa tikko pa telefonu teica, ka Krāslavā šodien puteņo), māsa savukārt dalījās savos iespaidos par savas pirmklasnieces tālmācības uzdevumiem un izaicinājumiem, draugu noskaņojumi – kopumā turas līdzsvarā (izņemot to, ka sāk palēnām pietrūkt klātienes tikšanos, un tas ir saprotami). Man pašai noskaņojums ir salīdzinoši līdzsvarots un mierīgs. Brīžiem uznāk bažas un satraukumi par cilvēku pārgalvību, taču kopumā esmu radusi sevī enerģiju samierināties ar to, ko nevaru ietekmēt, un iespēju robežās ietekmēt to, ko spēju.
Apmēram tā man te iet, un nobeigumā – daži ieteikumi:
 |
| Valodas jociņš no The Language Nerds. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru