Pašizolācija XIII

Vienu stundu, septiņpadsmit minūtes un trīsdesmit vienu sekundi šodien veltīju, lai nosvinētu režisora Rolanda Kalniņa dzimšanas dienu. Nosauktais laiks, protams, ir spēlfilmas "Četri balti krekli" garums. Skatījos to trešo reizi. Nav daudz, bet katrā ziņā, trīs reizes to skatoties, pirmreizīgums nepazūd. Tik ļoti svaiga, mākslinieciska un daudzšķautņaina tā ir. Par mūziku, dzeju, mākslu, varu, kritiku, paaudžu saskari. Un Rīgu, kas laiku pa laikam pavīd dažādās gadalaiku noskaņās. Absolūti baudāma un līdzi dziedama, un elpojama filma, kura man atgādināja, ka reiz, pamatskolas deju ansamblī, mēs horeogrāfiski izdejojām vismaz divas no šīs filmas dziesmām: "Alvas zaldātiņus" un "Viņi dejoja vienu vasaru". Atsevišķas kustības spēju atsaukt atmiņā. Ļoti patika šīs abas dejas dejot. Pēc tam esmu dejojusi arī tautas dejas, vēl vēlāk – salsu, bet tagad dejoju tikai mājās pie spoguļa. Mēdzu sacerēt savām mīļākajām dziesmām horeogrāfijas, ko nākamajā vakarā jau esmu aizmirsusi. Mirkļa prieks un aizmirstība.

Šī ir savāda nedēļa. Grūti to izskaidrot, bet viss tajā šķiet neparedzams, pārsteidzošs, brīžam pat mistisks. Sākot ar to, ka kāpņutelpai bija nomainīta slēdzene, par kuru neviens no kaimiņiem neko nezināja un kura nākamajā dienā pazuda kā nebijusi. Tagad caur slēdzenes "tukšumu" var vienīgi vērot (dzelteno) pavasari. Un beidzot ar vēl visādām lietām, kas noritēja citādāk, nekā bija saplānotas vai iecerētas. Ar dažiem pārsteigumiem, vēstulēm un satikšanās priekiem – tuvo, vistuvāko cilvēku lokā. Laiks ritēja ne lēnāk, ne ātrāk, bet citādāk viennozīmīgi. Tā, it kā būtu mainījis gaitu vai rokrakstu. 

Vakar savukārt gāju uz tādu kā pusparku/puspagalmu palasīt dzeju, rokā man "Ērti pārnēsājami spārni"... 

Eju un kādā 1. stāva balkonā ieraugu eņģeli, kurš pagriezis man spārnus. Nolēmu abus spārnu pārus iemūžināt kopbildē: dzejas spārnus un eņģeļa spārnus. Katrīnas Rudzītes dzeja man ļoti patīk – tā ir atklāta (sevi un sadzīvi atklājoša, pašizzinoša, jautājumus uzdodoša, piemēram: "kā var zināt kas ir vienkārši ikdienas fakti?") Padalīšos vēl divos citātos: "es reiz izlasīju grāmatā ka / ikviena cilvēka dzīvē esot kāds / kuram pār viņu ir neizskaidrojama vara / ja kādu dienu šis cilvēks tev atstātu ziņu / un piedāvātu bēgt pametot visu / tu nedomājot piekristu / aizietu no darba varbūt pat izdzēstos no sociālajiem tīkliem", kā arī "viņa saka ir liela atšķirība starp cilvēkiem kuri / kind of patīk un kuri tiešām patīk".

Par grāmatām runājot, šonedēļ pa pastu pienāca arī stāstu krājums, ko nopirku pēc režisora Pedro Almodovara pandēmijas dienasgrāmatas ieteikuma. Tie ir L. Berlin īsstāsti "A Manual for Cleaning Women", par kuriem viņš saka tā: "“Time stops when you are reading one of L. Berlin’s stories.". Pagaidām esmu izlasījusi tikai vienu (pirmo) stāstu, bet jau tagad varu teikt, ka ir labi un man patiks. Turpinu lasīt arī "Vasaras grāmatu" un "Parīzes Dievmātes katedrāli", bet katrā ziņā ļauju sev attiecīgos brīžos lasīt to iesākto grāmatu, kura visvairāk atbilst noskaņojumam. Tā daru itin vienmēr, lai nezaudētu lasīšanas prieku. Jo lasīšanā tas ir pats svarīgākais – lai roka stiepjas pēc grāmatas.

Vakar, starp citu, kad uz soliņa lasīju Rudzītes grāmatu un vēroju blakus plaukstošo ievu, kura bija pieskandināta ar zvirbuļu čivinājumiem, man ienāca prātā ideja dzejolim. Par to, ka cilvēkiem patīk skatīties uz to, uz ko citi cilvēki skatās. Esmu rindas jau saskicējusi, tagad jāķeras tīrraksta veidošanai. Tikmēr atrakstīja Jūlija no "Kultūrzīmēm" ar ziņu, ka nākamnedēļ, ja nekas nemainās, publicēs manu dzejas kopu par sievieti, kura pamodās no dzejoļa, kas nozīmē, ka maijā man būs divas drukātas dzejas publikācijas: "Kultūrzīmēs" un "Domuzīmē". Gaidu un priecājos.

Par fotografēšanu runājot, šonedēļ biju aizrāvusies ar pašportretiem un paš(ēnas)portretiem, kā arī mazliet gadījās pafotografēt pilsētu un pilnmēnesi. Mēness, manuprāt, ir viena no mierinošākajām parādībām. Tas apliecina visa cikliskumu un to, ka it nekas un it neviens nevar visu laiku būt pilnbriedā. Savs laiks augšanai, savs laiks dilšanai, kāpšanai un nokāpšanai. Virsotnes ir visīslaicīgākās. Tagad, kad tuvojas ārkārtas situācijas ievada nobeigums, sev un mums visiem novēlu pacietību un spēku pielāgoties jauniem nosacījumiem, saglabāt piesardzību un cerēt, ka izdosies. Esam citā pasaulē, bet arī šajā pasaulē prieks ir iespējams. Un, protams, sveiciens visām mammām Māmiņu dienā! Vislielākais sveiciens manai mammai un to cilvēku mammām, kuri mani ir vai bijuši svarīgi.

P.S. Šonedēļ saņēmu ļoti skaistus vārdus par savu grāmatu "Siena, ko nosiltināt" – par to, ka dzejoļi tajā "šķita kā vēstījums no vinila plates". Paldies Guntim!

Nobeigumā, kā allaž, daži lasāmieteikumi:

Kristas Annas Belševicas stāsts "Audums"

Pandēmijas laika saruna ar Renāru Kauperu

Tagad. Viktora Freiberga krīzes laika komentārs (sveicot Viktoru Freibergu ar Soduma balvas iegūšanu!)

Nejaušības māksla I (par fotogrāfiju)

Divi metri (dzejoļa angliskās versijas video)

Tulpes no mammas dārza.