Ceļā no parka sāka smidzināt. Vispirms izlikos, ka nemanu. Turpināju savu ceļu, vienubrīd noejot no sava maršruta, lai ilgāk pastaigātos, jo ceļā būt – tas ir atbrīvojoši, mazliet bezrūpīgi. Ko gan tu savā dzīvē vari mainīt, kamēr ej? Tikai izdomāt domas, padzīvot izdomātās dzīves, parunāt savā galvā ar cilvēkiem, mēģināt saprast, kāpēc tu domā (jūti) to, ko tu domā (jūti), un saprast, ka saprast neizdodas.
Sāka līt uzmācīgāk, tāpēc lietussargu atvēru. Nofotografēju savai kolekcijai vēl vienu Rīgas blūza (blues) ainavu, nofotografēju cilvēkus zem lietussargiem. Gāju no parka, tātad. Parkā biju sarunājusi satikšanos ar Inesi un Valēriju. Pirmo kopš pandēmijas sākuma. Patīk, ka šī pandēmija iezīmē atkal jaunas pirmās reizes, radot (tādu kā) jaunu atskaites punktu mūsu dzīvē.
Satikšanās parkā ir mans šī vasara atklājums un prieks. Ierosināju koprakstīšanu parkā un ierosinu tikšanās parkā, ja vien laiks ir labs. Sarunām brīvā dabā ir cits šarms, cits leņķis. Mūzikas vietā fonu rada putni un pilsētas pulsācijas. Patīk izmēģināt dažādus satikšanās žanrus – tikšanās kafejnīcā, tikšanās parkā, tikšanās pirms/pēc kino, bet viens no maniem mīļākajiem satikšanās žanriem ir nejaušas satikšanās. Tās ir neparedzamas, mulsinošas, pārsteidzošas. Šonedēļ šo žanru piedzīvoju divreiz. Ļoti patika!
Labi, atgriežos pie šodienas. Lietussargs jātur stingri, jo laiku pa laikam vējš to grib izraut no rokām. Turu un izdodas. Šī diena bija skaista un radoši rosinoša. Šī nedēļa bija skaista. Trešdienas tikšanās Mākonī (kas var būt skaistāks par lietus pārlaišanu Mākonī? – ar desertu un siltām, nopietnām sarunām), otrdienas tikšanās Berga Bazārā, trešdienas un ceturtdienas vakara nejaušās satikšanās, pirmo Latvijas zemeņu baudīšana, piektdienas koprakstīšana Spiikiizi, ciemiņu uzņemšana sestdienā un parka sarunas svētdienā. Skaisti, ka prieks! + Nedēļas vidū nopirku vienu baltu peoniju, bet mājās joprojām vāzē stāv arī iepriekšējā nedēļā pirktās rozā peonijas. Uz viena no pumpuriem biju uzrakstījusi "uzziedi, lūdzu", un beidzot tas sāk vērties vaļā. Lēni un pakāpeniski. Kā baidoties, kā šauboties, vai šī pasaule ir droša vieta ziedēšanai. "Ir," es saku pumpuram ikreiz, kad uz to paskatos. Ā, un vēl: sestdien ar akvareļiem uzzīmēju lupīnu!
Kultūrbaudīšanas ziņā mani lielie šīs-nedēļas prieki bija filmas un grāmatas. No grāmatām aizgūtnēm lasīju Jura Kronberga "Ik dienu" – tā mani ierāva kā narkotika, ko gribējās vēl un vēl (turklāt ne tikai baudīt pašai, bet ielaist gara vēnās arī tuvajiem). Tāpat šonedēļ pabeidzu grāmatu "Bārā ienāk zirgs", un – ko lai saka, – iespaidīgi! Lai arī daudz bija dzirdēts par šo darbu, man izdevās dabūt sevī to nulles punktu un neko negaidīt, - varbūt tāpēc tik ļoti patika. Gan forma, gan (saturs) cīņas ar iekšējām sāpēm, nemīlestību, kas caur melna un vietām arī pliekana humora bruņām tiecas un triecas uz āru, uz pieņemšanu, uz satikšanos ar cilvēcīgumu un sevi. Šis tāds mūža "pašiņš", pašportrets, iztirzājums. Iesaku!
Par filmām runājot, jāteic, esmu aizrāvusies ar dok. gabaliem par rakstniekiem. Šonedēļ noskatījos "Arthur Miller: Writer" (Shortcut) un "Joan Didion: The Center Will Not Hold" (Netflix). Abas ir izcilas, manuprāt. Gudri, gudri cilvēki, labi nostrādāts konteksts, labi samontēts, daudz atziņu par rakstīšanu, attiecībām, dzīvi/nāvi, radošumu. Kā arī nupat sāku skatīties dok. filmu par džeza leģendu Miles Davis. Sākums – daudzsološs. Lūk, iedvesmai viņa skaņdarbs All Blues, ar to arī atvados:
+ daži lasām-klausām-ieteikumi:
4 komentāri:
Ļoti skaista savu emociju attēlošana, paldies par labi pavadīto laiku :)
Man patīk lasīt cilvēku atziņas...šajā brīdī tava pasaule paliek lielāka, paldies Tev par to )))
Ļoti interesanti, paldies!
Paldies par Tavām domām
Ierakstīt komentāru