Tu attopies jaunā vakarā. Ko tu dari ar šo attapšanos?
Ir pagājusi vēl viena diennakts. Kas pa šo diennakti tevī ir mainījies? Pret ko tieši tu esi samainījis savas 24 stundas? Cik bija tādu brīžu, kuros "neko pielikt, neko atņemt"?
Kas ir trakākā doma vai fantāzija, kas tev šonedēļ ienāca prātā?
Ar cik cilvēkiem tu šonedēļ sasveicinājies, satikies, nejauši satikies?
Kas tevi iejūsmināja?
Es atceros, kā vienu vakaru gāju pa Valdemāra ielu un man pa priekšu gāja sieviete ar kucēnu saitītē. Tas kucēns bija vēl ļoti mazs un neveikls. Neveiklā gaitā tas mēģināja panākt savu saimnieci, un saimniece mēģināja pielāgoties kucēna neparedzamajam tempam. Mani tas skats tā iejūsmināja, ka speciāli gāju mazliet lēnāk, lai viņus ilgāk pavērotu, pēc tam smaidīju vēl diezgan garu gabalu. Līdz to aizmirsu un tagad atkal atcerējos.
Šodien savam jaunākajam (tuvajam, mīļajam) radinieciņam Emanuelam (5 mēn.), kā arī viņa māsām un viņa mammai (manai māsai) lasīju Jura Kronberga dzejoli "Par rudens depresiju", cik nu no galvas to varēju atcerēties. Pēc tam attapos, ka varu taču ieslēgt video viņa paša lasījumā. Tā mēs to divas reizes noklausījāmies. Stāstīju māsas meitiņām, ka šis dzejnieks nupat nomira. "Kad tieši?" – viņas gribēja zināt. "6. jūlijā," sacīja mana māsa.
Pieci vakari. Sākot ar 6. jūliju. Piecas dažādas vakara debesis plkst. 22.00. Lai apzinātos, ka laiks rit, lai apzinātos, ka laiks ir. Lai apzinātos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru