Kam ir laiks, tas atrod, – šodien gribas sacīt "kas meklē, tas atrod" vietā. Esmu pasākusi valkāt divus rokaspulksteņus – vienu ejošu un vienu neejošu. Par vakardienu: mēs atradām jūru, jo mums bija laiks. Par virzienu pārliecinājāmies, to uzjautājot kādai ceļā sastaptai sievietei. Sastapt ceļā var, tikai ceļā esot. Un tas ir skaistākais, kur būt.
"Šī ir viena no retajām vietām Latvijā, kur es vēl neorientējos," teica Toms. "Un sevī? Vai tu orientējies sevī?" es varēju pajautāt, bet tā vietā pajautāju, vai viņš ir bijis Krāslavā. "Ne Krāslavā, ne Kārsavā," viņš atbildēja. Tikmēr Madara atbildēja, ka, viņasprāt, Krāslava ir ļoti gleznaina. "Jā," – es varēju tikai piekrist, kamēr mēs maldījāmies, lai atrastu gruzīņu ēstuvi. Pirms jūras vienmēr labāk ir paēst. Un paklausīties dzejoļos, kas sasēdušies pie blakus-galdiņiem. Dzejoļi visbiežāk atrodas tieši ārpus mājas – mēs nosecinājām. "Jāpaceļ tikai pakaļa no dīvāna," – teica Toms. Vai varbūt "dīvāna" viņš neteica.
Vēl Toms lasīja anekdotes no kafejnīcā atrastā "Kas jauns" izdevuma. Man gandrīz visas likās smieklīgas, bet pie daļas droši vien bija vainīgs vīns, jo nebija jau nemaz tik smieklīgi. Madara sacīja, ka mūs ar Tomu varētu nofilmēt filmā par diviem spiegiem-dzejniekiem. "Esmu ar mieru," es teicu, bet nezinu, vai Toms dzirdēja. Gaidot ēdienu, Madara mēģināja uzminēt pie blakus galdiem esošo cilvēku radurakstus/radniecību jeb kurš kuram ir kas. "Minēt – tā ir dzīve," es nodomāju. Un, par laimi, nekur nesteidzos. Nekur man nevajadzēja tai vakarā būt. Tāpēc varēju būt jebkur. Gruzīņu kafejnīcā, pēc tam pie jūras, pēc tam atkal ceļā un ceļā.
"Līdz kurai vietai Zasulaukā jums vajag," – vaicāja taksometra šoferis. "Līdz stabam, pie kura pieķēdēts velosipēds," atbildēja Madara. Es ilgi smējos un teicu viņai, ka to es noteikti atcerēšos. Un, re, es tiešām atceros. Bija vēl kaut kas, ko es solīju atcerēties. Labāk ir nesolīt, – to es secināju jau bērnībā, bet tā arī neesmu to iemācījusies.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru