Otrais vilnis IX

 "rāmi rāmi visums skrēja

 čammāja kā gliemezis"

 (Rinalds Einiks)

Ir tā, ka man diezgan ilgi parasti stāv atvērts lodziņš jaunam bloga ierakstam. Logs, no kura uz mani skatās balta lapa. Nē, nav tā, ka no tās īpaši baidos, drīzāk gaidu, kad pienāks doma, kas brauks līdz galapunktam, neizkāpjot kādā no pieturām. Pa galvu diendienām šaudās simtiem domu... Un dažām no tām es mēdzu uzjautāt: "Vai esi pierakstīšanas vērta?" Doma man, protams, neatbild. Jāizlemj pašai. 

Tikko stāvēju virtuvē pie loga un, skatoties uz to, ko tas rāda, trīs reizes sev skaļi nolasīju Rinalda dzejoli-mantru, kas sākas ar ieraksta sākumā citētajām rindām. Arī sniegs, kas krīt aiz loga, izskatās pēc mantras vai lūgšanas, kas pa vienam vārdam krīt iekšā apziņā un sajaucas ar visu to, kas prātā jau ir sakritis.

- Jā, bet ko tālāk? - man šodien gribas jautāt. Ja godīgi, pat nezinu, vai sev vai vispār. Varbūt aiziet izpikoties? Iztēlojos, kā visi, kas dzīvo Latvijā, iznāk no savām mājām un sāk pikoties. 15 minūtes, piemēram. Apstājas sabiedriskie transporti, viss apstājas. Visi iznāk no birojiem, lielveikaliem (kur nu kurš ir) un pikojas. 

Vilis Kasims uz jautājumu "ko tālāk" atbild, ka "jāiet tālāk". Un, ja tur nav skaidrs, tad "jāskatās, kas vēl tālāk". Iespējams, jāaiziet tik tālu, lai aizmirstam sevi, jo tad ir "patīkami atrast (sevi) no jauna".

Vakar ļoti vēlu aizgāju gulēt. Ap pus trijiem naktī. Nevarēju pārstāt skatīties "Pretend It's a City". Vienmēr un visur saku, ka es seriālus neskatos, bet pēdējo pāris gadu laikā ir bijuši 2-3 izņēmumi. Noskatījos "Aģentūru" un skatos "Pretend It's a City". Tas ir rakstnieces Franas Lībovicas dokumentāls portrets 7 sērijās, ko veidojis Mārtins Skorsēze. Kaut kas tik apburošs un ar tik kvēlu humora % nav redzēts ļoti sen. Viņai var piekrist, var nepiekrist, bet viņā gribas klausīties. Pašironija, ironija, humors, absurds, pašpārliecinātība un atjautīgs viedoklis par gandrīz visu. Filmā skartas tādas tēmas kā dzīve Ņujorkā, pilsētvide, māksla, sports, mūzika, grāmatu lasīšana, paaudzes, ekrāni, ieradumi, nauda, lidošana, darbs, pīpēšana utt.. Nav tā, ka viņa par visu runā nenopietni. Viedoklis ir pamatots un pieredzē balstīts, bet tas ir pasniegts tā, ka tajā ir aizraujoši (un smieklīgi) klausīties. Ļoti maz cilvēkiem piemīt šāds personības (un humora) spēks un šarms.

"Jā, tavi sliktie ieradumi tevi var nogalināt, bet tavi labie ieradumi tevi neizglābs," viņa saka 6. sērijā. Un tā patiešām ir, ka no dažādām slimībām mirst cilvēki, kuri visu mūžu piekopuši veselīgu dzīvesveidu. Te jāpiebilst, ka pret vārdu "dzīvesveids" Lībovicai ir iebildumi. Viņa tādu vārdu nelietotu vai, citiem vārdiem sakot, viņas dzīvesstils ir nelietot vārdu "dzīvesstils". Un vēl viņa iesaka darīt visu, kas rada prieku un jautrību. Ja kaut ko darām savam priekam, - tas ir labs un pietiekams arguments, kam pilnīgi piekrītu. Man šķiet, ka mēs patiešām reizēm aizmirstam, ka prieks ir vislabākais attaisnojums, lai kaut ko darītu. Un vēl ļoti patika arī tas, ka par savu terapiju viņa nosauca darbu. Arī man šķiet, ka aktīva darbošanās, iegrimšana darbos, būšana tonusā bieži vien ir labākā terapija, bet ne vienīgā, protams. 

Filma "Kerola", ko gada sākumā rādīja RePlay. Noskatījos trešo reizi.

Kas vēl? Dzeja, protams. Tā man vienmēr ir aktuāla. Kamēr gaidu pienākam Daiņa Deigeļa, Lotes Vilmas un Haralda Matuļa jaunos krājumus, lasu Ivaru Šteinbergu, Amandu Aizpurieti un Ingmāru Balodi, bet no prozas esmu pusē Gundegas Repšes grāmatai "Ludovika zemes", kas sen bija iegūlusies manā plauktā un gaidīja, kad tajā iemērkšu savas acis un maņas.

"Es teicu vientulība? Blēņas! Kāds dzejnieks, vientulis, teicis, ka viss ir ar tevi! 

Bez tevis būs vienīgi tavas bēres."

(Gundega Repše; "Ludovika zemes")

Ļoti aktīvi šajā ziemas laikā cenšos arī fotografēt, un vienu dienu sanāca ne tikai pafotografēt, bet arī pafotografēties. Inese Grizāne mani pirmdien bildēja žurnāla A12 februāra numuram. Tas ir žurnāls par Latgales cilvēkiem vai no Latgales nākušiem cilvēkiem. Intervijā parunājām ar žurnālisti un rakstnieci Sandru Ūdri gan par Krāslavu, gan par Vācieša balvu, gan rakstniecību kopumā - ko tā man dod un kāpēc rakstu. 

Foto: Inese Grizāne

Kas vēl? Aizvakar piedalījos zūmdiskusijā par pērn izdoto literatūru, bet vakar ar rakstnieku/dzejnieku pulciņu zūmā lasījām katrs savus darbus, ko pārējie komentēja. Lai arī neesmu zūma fane, bet lēnām no savas pretestības atkāpjos. Tas notiek dabiski, apzinoties, ka esam iesprūduši mājās uz ilgu laiku. 

Mani ieteikumi "pandēmijas priecīgākai dzīvei" joprojām ir: vēstuļu rakstīšana ar roku, labas literatūras lasīšana un laba kino skatīšanās, tuvo cilvēku samīļošana, sveces, puķes, pastaigas gaišā un tumšā dienas laikā, apsnigšana, pateicību un dienasgrāmatas rakstīšana, šokolādes konfektes, sasveicināšanās ar rajona sniegavīriem, kolāžu veidošana, grāmatzīmju zīmēšana. Īsumā - viss, kas rada prieku! Bet - arī nepārmest sev, ja neko no tā tomēr negribas. Pandēmijas nogurums joprojām mēdz uzvirmot...

Nobeigumā, kā allaž, daži lasāmieteikumi un klausāmieteikumi:

• Jānis Deinats: “Fotogrāfijas sūtība ir – būt lieciniekam.”

• «Literatūre». Dzejniece Austra Skujiņa un rakstnieks Rvīns Varde;

• Pieturzīmes. Eseja. Teodors V. Adorno (Punctum);

• Iekāpu podkāstā "Pieturzīmes" parunāt ar Aigu Veckalni par dzeju, valodu, rakstniecību;

• Agneses Zarānes grāmata "Laba meitene" (pagaidām e-formātā);

• "Grāmatas lasīšanai ir jābūt kā ceļojumam". Saruna par grāmatu lasīšanu ar reperi Idus Abru;

Saistītie raksti:

• Iepriekšējais "Otrā viļņa ieraksts";

• Izlaušanās!

• Liepājas dūmaka un džezs.

Liepājā. Foto: Jānis Straume