Ar kinozinātnieku, pasniedzēju un grāmatas „Kinomāna slimības vēsture” autoru Viktoru Freibergu satiekos 30. janvāra pēcpusdienā. Ejot uz tikšanos, kas sarunāta kādā Tērbatas ielas kafejnīcā, tālumā redzu uzspīdam sauli. Saule mani pavada arī mājupceļā, kad mana baltā kafija un Viktora Freiberga melnā tēja ir izdzertas.
Ievads
„Tās ir tās tehnoloģijas, kas mūs dažkārt kontrolē,” teic Viktors Freibergs brīdī, kad secinu, ka mūsu sarunas pirmās desmit minūtes nav ierakstījušās, ja neskaita vienu sekundi. Saku, ka ievada daļā paļaušos uz atmiņu un dažiem atslēgas vārdiem, ko esmu piefiksējusi, un tie ir: feisbuks, agresija, telefonsarunas, kailums, puritānisms, politkorektums, Grīnevejs, humors, personiskums, anekdotes.
Par ko tie ir? Tie ir par laiku, kurā dzīvojam. Viens no maniem mīļākajiem jautājumiem, ar ko tad šoreiz arī biju sākusi, ir par šī laika priekšrocībām un trūkumiem. Personisku sarunu trūkums, Viktoraprāt, arī ir viens no šī laika trūkumiem. Jā, notiek telefonsarunas, tiek organizētas diskusijas un raisās feisbuka komentārsarunas, bet „tas nav tas”. Arī pēc seansiem un citiem pasākumiem cilvēki lielākoties mūk prom un neiesaistās. Tāpat, viņaprāt, šo laiku raksturo aizvien pieaugošais politkorektums un puritānisms, kas noved pie tā, ka studenti ja ne atsakās, tad gluži vai kautrējas un brīnās, skatoties, piemēram, Grīneveja filmas, kurās ir daudz kailuma. Un trešā lieta ir humora trūkums un anekdošu izzušana (aut. te arī sākas ieraksts, kurā Viktors Freibergs precizē domu par anekdotēm):
„Par anekdotēm runājot, to var salīdzināt ar Bahtina jēdzienu karnevalizācija, proti, ka karnevālā cilvēks ir ar masku, un viņš vai viņa var atļauties daudz vairāk. Tā brīvība, ko dod anekdotes stāstīšana – tas neattiecas uz kādu konkrētu cilvēku. Humors ir būtiska sastāvdaļa, un pēdējā laikā es esmu konstatējis daudz mazāk smaidu.” Saku, ka „žurnālā IR ir anekdošu sadaļa”, uz ko Viktors atbild, ka „9/10 no tām ir nesmieklīgas”.
Atkāpe
Te man ienāk prātā, ka karnevalizāciju varētu attiecināt arī uz feisbuku. Pat ja „čatojam” ar saviem īstajiem vārdiem, tomēr virtuālā vidē atļaujamies vairāk, nekā būtu gatavi pateikt aci pret aci. Viktors Freibergs tam daļēji piekrīt un pastāsta, ka reizēm virtuālās vides komentāros jāsastopas arī ar agresīvākiem komentāriem, (lai arī savu viedokli viņš nevienam neuzspiež), kā piemēru minot „diskusijas” pie viņa ieraksta par filmu „Pilsēta pie upes”.
Sākums
Kā pirmais jautājums man vispār bija paredzēts pavisam cits. Mazliet filozofiskāks. Kad diena beidzas, tā ir pazaudēta vai iegūta?
Tas tiešām ir filozofisks jautājums. Muļķīgi būtu teikt, ka atkarīgs no dienas, bet tai pašā laikā mēs jau neko tur nevaram darīt – tā diena beigsies jebkurā gadījumā. Tāpēc jāmēģina katru dienu padarīt nozīmīgu, kaut katra tāda tāpat nebūs. Ir dienas, kurās ir tikai rutīna – uz veikalu–atpakaļ un tamlīdzīgi, bet principā mani neuztrauc tas, ka katra diena kā neliels laika nogrieznis man tiek atņemts no mana mūža.
Papildināšu jautājumu. Kas dienu padara nozīmīgu?
Ir pat tādas absolūti dīvainas lietas. Es tagad nācu no centra, man pirms tam bija viena cita tikšanās. Un... Tu vienkārši ej pa ielu, un pēkšņi liekas, ka ir tāda patīkama gaisotne. Eju pa Vecrīgu, pa nomaļām ielām, (ļoti nemīlu to Vecrīgu, kur ir tūristi, tagad gan viņu ir mazāk), un pēkšņi uzspīd saule, lai cik tas sentimentāli izklausītos, vai arī es sēžu parkā, un kaija nosēžas man priekšā, un blenž uz mani, kas uzreiz atgādina Hičkoku, protams. Tie ir mirkļi. Nav jau jābūt tā, ka katru dienu ir kaut kāds sasniegums. Ir dienas, kad negribas neko darīt, varbūt vienīgi pastaigāties.
Kā motivēt sevi pastaigāties? Lai pastaigātos, reizēm arī vajag saņemties. Reizēm ir slinkums.
Ir slinkums, jā. Es esmu ļoti slinks. Es dzīvoju vietā, kas ir diezgan neglīta, pie Cukurfabrikas. Tur tā pastaiga ne visai krāšņa, vienīgais, vasarā vai arī rudenī, vai ziemā, kuras tagad nav...
Vispār ir. Šodien mamma atsūtīja bildi no Krāslavas, kur viss balts. Un es viņai klausulē smējos, jautājot, cik ilgi viņa savos arhīvos meklēja šādu bildi. Mazliet pārtraucu...
Nē, viss kārtībā. Dažreiz ir tā, ka nāk tas autobuss, un ir šausmīgs kārdinājums tajā iekāpt. Ko es tur iešu kājām? Bet es mēģinu sevi atturēt no tā. Man patīk tās pastaigas, arī ja bezmērķīgas. Nav obligāti kaut ko meklēt. Tāpat arī pie draugiem Londonā. Viņi man prasa, ko es darīšu. Reizēm man ir plāni, bet ir arī dienas, kad es nezinu. Es iekāpju metro un aizbraucu līdz kaut kurienei, vienkārši eju ārā un kaut kur staigāju, un, kad apnīk, aizeju uz kino, – tajā pašā Britu Filmu institūtā, kur nav sliktu filmu, kur nav nevienas reklāmas un kur ir vecā kino atmosfēra. Mans rekords ir 14 km, ko vienu dienu biju nostaigājis.
Tas ir daudz, jā. Ceļojumpastaigu cipars.
Jā. Un nāk visādas domas prātā. Tā jau arī tā grāmata tapa. Tu ej kaut kur, un tev kaut kas iešaujas prātā. Ja tu sēdi mājās un lasi ziņas, un skaties e-pastus, nekas tāds nenotiek.
Es tieši gribēju piebilst, ka pastaiga kustina to domu, ka var aizstaigāties līdz kaut kam.
Jā, es piekrītu. Var aiziet līdz kaut kādai apjēgai.
Kino
Par filmām gribēju jautāt. Cik % no tām, ko Tu skaties, ir tikko iznākušas, un cik – senākas. Ir svarīgi sekot aktuālajam?
Ir svarīgi. Es diemžēl ne vienmēr varu tikt uz kino, jo tas man nozīmē veselu ceļojumu, kaut gan, protams, kino ir lielā ekrāna māksla. Tā pati „Pilsēta pie upes”. Ko es te vēl skatījos?
„Dvēseļu puteni”?
Jā, „Dvēseļu putenis”. Tās ir visai ievērības cienīgas filmas. Arī ārzemju filmas. Tas pats „Parazīts”. Tā aina ar tām vācu desiņām, ko viņi bija uzcepuši un kas ietriecās sānos. Es ārprātīgi smējos.
Jā, arī mani „Parazīts” noveda līdz histēriskiem smiekliem. Turklāt vēl ilgu laiku pēc filmas.
Un arī Taika Vaititi „Trusis Džodžo”.
To es vēl neredzēju. Tā ir laba?
Jā, bet tad es Tev nedrīkstu neko teikt. Tā sākas kā komēdija, bet tad tu nonāc kaut kādā pavisam citā žanrā... Tālāk tad es neko neteikšu.
Labi. Un – par filmu atkārtotu skatīšanos. Kāda ir motivācija skatīties filmu vēl vienu reizi?
Ja izslēdzam akadēmiskas vajadzības?
Jā, izslēgsim.
Ja es vienkārši gribu paskatīties kaut kādu filmu, tad es... Mani ļoti saista tas, ka tu vari iekļauties filmā. Tas skan vienkārši, bet tā filmas atmosfēra – ja tā ir gandrīz fiziski izjūtama un ja tu vari gandrīz vai aizmirsties, būt tajā filmā, tad man ir vienalga, cik tā filma ir gara. Tā bija, piemēram, ar Serdžo Leones filmu „Reiz Amerikā”, kas ir 4 stundas gara. Ir daudzas tādas, ļoti atmosfēriskas, filmas. Un ir filmas, ko no vienas reizes absolūti nespēj saprast.
Bet tad arī jāgrib saprast? Jo reizēm nesaprotamais tieši otrādi – atgrūž.
Man gribas, lai man būtu interpretācija. Piemēram, Tarkovska „Spoguli” esmu redzējis 50 reizes, bet katru reizi man rodas jautājumi. Tikai tagad man šķiet, ka esmu ticis līdz kaut kādai saprātīgai interpretācijai. Atceros, kad sen, sen, Padomju laikos, rādīja Antonioni filmu „Profesija reportieris”... Tad es vēl neko par kino ne lasīju, ne rakstīju, ne zināju, tikai skatījos un skatījos. Atceros, ka es aizgāju uz to filmu trīs reizes vienā nedēļā. Man likās tik fascinējoši, - kaut vai tā epizode, kur viņš tuksnesī iestrēdzis, mašīna viņam iestrēgusi smiltīs, nevar pabraukt, un absolūts klusums, tikai mušu spindzoņa, spindzēšana vai ko tās mušas dara? Tas likās tik atmosfēriski. Tik sveša, bet vilinoša pasaule. Es nevaru to līdz galam izskaidrot. Reizēm komēdijas paskatos, lai gan ir maz labu komēdiju. Piemēram, Bleika Edvarda The Party. Tā ir šausmīgi smieklīga. Bet ne tikai tas. Ir filmas, ko man gribas atšifrēt. Atkodēt to vēstījumu. Kaut vai Bergmana „Persona”, kas ir viena no sarežģītākajām filmām. Sākotnēji liekas, ka tur viss skaidrs, bet nekas tur nav skaidrs. Un Linča filmas. Kaut tā nav viņa labākā filma, daudzi to kritizē, bet man ļoti patīk. „Iekšzemes impērija”. Man Linčā patīk tas, ka mēs nevaram līdz galam to filmu interpretēt, tāpat kā savā dzīvē daudz ko nevaram līdz galam saprast. Viņš prot ar kino valodas palīdzību pateikt, ka, lūk, tik tālu tu esi nonācis, bet aiz tās robežas ir kaut kas cits, kaut kas svešs un nezināms. Tā noslēpumainība mani īpaši aizrauj viņa filmās „Iekšzemes impērija” un „Malholandas ceļš”.
Teksts un apetīte
Par tekstu es gribēju pajautāt. Kā Tev ir: Tev teksts top rakstot, vai Tu pieraksti kaut ko, kas jau ir ienācis prātā?
Es maz ko rakstu. Es kaut ko rakstu, bet sava prieka pēc.
Visi jau gaida turpinājumu (aut. turpinājumu grāmatai „Kinomāna slimības vēsture”).
Tas tik ātri nebūs. Bet, jā, teksts top rakstot. Pat tad, ja rakstu recenziju par kādu filmu, kas man parasti nāk ļoti smagi, nezinu, kāpēc... Pēkšņi tā frāze no kaut kurienes uzpeld. Bet tas notiek tajā brīdī, kad sēdi pie datora un raksti. To es vienmēr esmu deklarējis arī studentiem: nevajag sev iestāstīt, ka zini, ko rakstīsi referātā, ka tikai jāapsēžas un jāuzraksta. Tā nav. Un nebūs. Kad apsēdīsies, tu nemaz nezināsi, ar ko sākt. Bet tad, kad sāksi, tad zināsi. Es šajā gadījumā domāju prozu, ar dzeju ir varbūt citādāk.
Dzeja darbojas uz impulsu principa, bet tāpat jau, saņemot to impulsu, jāstrādā un jāturpina, jo citādi būtu tikai vienrindu dzejoļi. Proza varbūt ne tik ļoti uz tiem impulsiem, jā. Tur jāsēžas un jāraksta. Ā, es te vienu citātu no Tavas grāmatas atzīmēju, kas man ļoti patika: „Par laimi, uznākusi apetīte. Šos mirkļus nedrīkst laist garām.” Jo apetīte ir tik svarīga. Ne tikai ēdiena ziņā, bet vispār. Apetīte kā noskaņojums, kad kaut ko gribas.
Es vispār negribu ēst. Es citreiz ēdu tikai vienreiz dienā.
Man arī tā ir bijis, bet tas ir tik skaisti, kad ir apetīte. Gandrīz vai laimes sajūta. Arī apetīte noskatīties kādu filmu. Radošuma apetīte. Aizrautība. Ir tādi mirkļi?
Jā. Ir tādi mirkļi, bet, teikšu godīgi, es jau ilgu laiku cīnos ar depresiju. Esmu arī mēģinājis antidepresantus, bet tie neko nemaina, bet, jā, reizēm ir brīži. Pēkšņi. Tu kaut kur dodies vai ej lejā pa kāpnēm, vai dari ko citu, un tevi pēkšņi atlaiž, un ir tāds miers. Es mēģinu katru vakaru noskatīties kādu filmu. Tas iedvesmo. Kad viss ir izdarīts un ir jau pavēls, un nākamajā rītā nav nekur jābrauc, es varu to atļauties. Tad tu aizmirsti par daudzām lietām, tas palīdz. Jo reizēm ir ļoti grūti sevi piespiest kaut ko darīt. Tāpēc es arī visu laiku strādāju universitātē, lai nebūtu sajūtas, ka esi atrofējies.
Tas ir kaut kāds rāmis un arī vajadzības sajūta? Justies vajadzīgam ir viena no cilvēka pamatvajadzībām, un darbs ir viens no veidiem, kā tādam justies. Vismaz es to tā izjūtu.
Jā, un sevišķi, ja tas nav tāds darbs, ko tu dari gariem zobiem. Vai arī par tiem mirkļiem runājot, es atcerējos vienu epizodi, kas mani pilnīgi pārsteidza, un es sajutos daudz labāk. Es izkāpu no vilciena, gāju pa peronu, man pienāca klāt viena jauna meitene un teica: „Es atvainojos par uzbāzību, bet paldies par Jūsu grāmatu!” Tajā brīdī viņa pat nenojauš, ka padarīja vismaz pāris stundas no manas dzīves daudz laimīgākas un skaistākas. Es teicu: „Kāda vēl uzbāzība. Paldies!” Un viņa aizskrēja projām. Bet tas, ka viņa to pateica!
Jā, cilvēki bieži kautrējas teikt. Pat ja grib.
Tieši to es gribēju teikt, ka mēs bieži vien nepasakām to, ka mums kaut kas patīk. Es noskatos kaut kādu filmu vai izlasu kaut kādu tekstu, un domāju: „Jā, brīnišķīgi!” Bet es nepasaku tam cilvēkam, ja pazīstu. Pat arī ja nepazīstu. Var feisbukā uzrakstīt un pateikt, ko domā, ja tiešām patīk. Tā klusēšana, - es to reizēm pārprotu. Var likties, ka cilvēkus neinteresē.
Jā, klusums ir ļoti daudznozīmīgs. Visu ko varam sadomāties. Gan labu, gan sliktu. Vēl viens citāts no grāmatas: „Diskusijā bija iesaistījušies jau visi pasažieri, bet kādam taču jābūt arī skatītājam.” Šis citāts, manuprāt, izcili raksturo mūsu laiku, kurā visi grib runāt un rādīt, bet neviens negrib klausīties un skatīties. Tā ir?
Jā. Cilvēki mīl runāt un runāt, un runāt, un otram i vārda nedot. Tas varbūt ar gadiem, bet varbūt arī ne. Ir bijuši arī jauni cilvēki, kuri izrunājas un aiziet, es ne vārda pat nepasaku. Pietrūkst diskusijas, sarunas. Un arī diskusijās, studijās traucē nošķirtība, ko bieži vien rada telpas izkārtojums un attālums. Man arī nepatīk pirmizrādes, kur ir baigais troksnis. Visi runā, bet nezinu, vai kāds kaut ko arī dzird? Tas mani dara nervozu. Tad es paņemu mēteli un eju uz zāli gaidīt filmu.
Saistītie raksti:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru