KINO VED* jeb attiecības ar kino. Saruna ar Ditu Rietumu

2018. gadā man ienāca prātā ideja par personīgu sarunu ciklu ar personībām, kuras ir ietekmējušas manu dzīvi, domāšanu, izaugsmi. Mērķis? Pati saruna. Satikšanās. Personīga sarunu skola. Kā pirmo uz sarunu aicināju Ditu Rietumu. Uzrakstīju viņai 29. oktobrī. Pagāja laiciņš, līdz mēs vienojāmies par satikšanās laiku. Četri mēneši, ja nekļūdās mana matemātika.

Kinokritiķi, Nacionālā Kino centra vadītāju un RSU pasniedzēju Ditu Rietumu satiku 22. februārī pirms filmas „Lote un pazudušie pūķi” pirmizrādes kādā Lāčplēša ielas kafejnīcā. Aiz loga dzisa vakara krēsla, pārvēršoties pilnīgā tumsā. Līdzīgi gaismas dzišanas brīdim pirms filmām kinoteātros, tikai šoreiz filmas vietā bija saruna. 

Saruna, kas man bija svarīga, jo Ditas Rietumas recenzijas mani ir gan izglītojušas, gan kalpojušas par impulsu pievērst uzmanību kvalitatīvām Eiropas un pasaules filmām. Vienvārdsakot – vedušas uz kino.

Izvaicāju Ditu par valodu, kino, par sabiedrību un laiku, kurā dzīvojam. 

Dita Rietuma kinoteātrī Splendid Palace. Foto: Toms Norde (paldies Deep White par atļauju izmantot fotogrāfiju)

Kādi ir pirmsākumi Jūsu interesei par kino?

Laiks, kad es sāku interesēties par kino, bija 20. gadsimta 70. un 80. gadu mija, attiecīgi, Padomju Savienība, kurā bija ļoti ierobežota Rietumu filmu aprite. Taču Krievijā tolaik iznāca brīnišķīgas grāmatas par Rietumeiropas un pasaules kino, kuras latviski neviens netulkoja. Es tās lasīju krievu valodā un skatījos tajās nodrukātās mazās, miglainās kino kadru bildītes, mēģinot iztēloties, kādas šīs filmas varētu izskatīties. Bija brīnišķīga sērija „Meistari par meistariem” („Felini par Felini”, „Antonioni par Antonioni” utt.), kas man ārkārtīgi patika un ko es lasīju kopš agrīniem tīņa gadiem. Vēl es lasīju arī Eizenšteina kopotos rakstus, kas bija mans otrs iedvesmas avots. Lūk, un pēc tik šausmīgi pavadītas bērnības man nekas cits neatlika, kā doties studēt kino. Un kino tolaik varēja studēt tikai vienā augstskolā – Valsts Kinematogrāfijas institūtā Maskavā.

Ko tur mācīja? Kino teoriju un vēsturi?

Jā, teoriju un vēsturi. Man ļoti nepatīk termins kino kritiķis. Krieviski eksistē termins киноведение (aut. zinātne par kino mākslu). Cilvēku, kas nodarbojas ar kino teoriju, Krievijā joprojām sauc киновед, kas latviski nozīmē mākslas zinātnieku un teorētiķi. Pie mums savukārt visus mākslas zinātniekus sauc par mākslas kritiķiem. 

(..)

Jums ir bagāta rakstu valoda. Kā esat to attīstījusi?

Man skolas laikā ļoti nepatika rakstīt sacerējumus, es nekad nebiju domājusi, ka kādreiz kaut ko rakstīšu, bet, par valodu runājot, kādreiz bija tāds izdevums „Literatūra un māksla”, tajā darbojās vairāki ļoti spēcīgi autori. Tolaik, 80. gados, izcili rakstīja Viktors Avotiņš. Es pat atceros, ka es, ja ne gluži mācījos no galvas, tad cītīgi iedziļinājos un studēju tos rakstus, kuros bija kaut kas vairāk par kārtējo avīžinformāciju, kas bija kā literāri darbi. Un vēl es visu mūžu esmu rediģējusi Normunda Naumaņa gabaliņus. Viņš visu mūžu uz mani ir kliedzis par to, ka nedrīkst noīsināt nevienu vārdu un teikumu, kaut raksts bija 3000 zīmes par garu. Tad es iemācījos īsināt tā, ka viņš to nepamanīja. Gluži kā ar pinceti. Acīmredzot biju sasniegusi kaut kādu perfekciju, jo viņš ne tikai vairs neārdījās un nekliedza, bet pat nemanīja, ka tur kaut kas ir noīsināts.

Recenzija. Kurā brīdī tā sākas?

Tajā brīdī, kurā to pasūta redaktors.

Pirms filmas, tātad? Skatītājs, šķiet, par filmu sāk domāt tikai pēc.

Ja es zinu, ka man par filmu būs jāraksta, es to skatos savādāk. Rūpīgāk. Varbūt pat divas reizes. Ja nav jāraksta, tad gan var atslābt.

Kādai ir jābūt filmai, lai to gribētos skatīties vismaz otrreiz?

Vai nu tai jābūt provokatīvai, vai arī formā ļoti sarežģīti veidotai – lai saprastu kā tā ir uztaisīta. Ja tā ir izcila filma, kritiķis, gluži tāpat kā skatītājs, ļaujas emocionālai empātijai, kas arī ir kino uzdevums – panākt šo empātiju ar varoni. Un, ja tu esi aizraudājis acis, tu daudz ko nepamani – ne montāžas īpašos gājienus, ne arī citus smalkus, formālus atradumus, līdz ar to ir jāskatās otrreiz. Ja runājam par neseno periodu, tāda filma ir bijusi „Roma”, kuru pirmo reizi uz lielā ekrāna redzēju San Sebastjanas kino festivālā un raudāja visi – gan vīrieši, gan sievietes – pēc trīs stundu stāvēšanas rindā, lai iekļūtu zālē, jo filma ir Netflix produkts un to nerāda uz lielajiem ekrāniem, izņemot atsevišķus festivālus. Līdz ar to, lai rakstītu par to jēgpilni, es to skatījos vēlreiz, kad tā parādījās Netflix.

Vai savam priekam arī skatāties kino?

Savam priekam man patīk noteikts kino periods – 20. gs. 40. – 50. gadu Holivudas amerikāņu filmas – tās es simtiem esmu redzējusi un vienmēr sevi baru, ka tās nekataloģizēju... Bet tas ir priekam, un prieku jau var arī nekataloģizēt.

(..)

Ko zaudē cilvēks, kurš neskatās labu kino?

Varbūt viņš neko nezaudē. Varbūt viņam ir labi un viņam nemaz nevajag to skatīties. Ja viņš kaut ko ieraudzīs, viņš nonāks diskomfortā un sapratīs, ka viņš nav tik brīnišķīgs, kāds pats sev liekas, un viņa trauslais līdzsvars izzudīs... Cilvēki ir dažādi. Droši vien pirms gadiem desmit es būtu teikusi, ka visiem ir jāredz viss, bet – būsim toleranti – ja cilvēks grib skatīties Supernovu, lai viņš skatās Supernovu, un liksimies mierā. No otras puses, kino un izglītība ir nopietns temats. Es mēģinu augstskolas 1. kursa studentus izvest cauri koncentrētam laba kino piedāvājumam 20. gs. kontekstā, un daļa no studentiem ieinteresējas un turpmāk skatās šāda veida kino, piemēram, līdz šī gada rudenim viņi neko nebija dzirdējuši par Pāvelu Pavļikovski, un pēc mūsu kolektīvās „Aukstā kara” skates un analīzes sesijas ir jau pieteikts kursa darbs par Pavļikovska autorkino rokrakstu.

Jūs kopā skatījāties?

Jā. Vardarbīgi. Lai nevar aizbēgt.

Tādu vardarbību es arī gribētu.

Eirobirokrātu valodā to dēvē par audience development. Tā ir auditorijas attīstīšana, ar ko arī ļoti strādā Splendid Palace, kopš tajā parādījās Daira Āboliņa. Viņa dara fanātisku darbu jau kādus 5-7 gadus. Kādreiz tur vispār nebija cilvēku, tagad viņu ir daudz vairāk; un tiek rādītas filmas, ko pirms gadiem sešiem tur neviens nebūtu skatījies. Uz biznesu vērsts cilvēks teiktu „ku-kū, priekš kam ķēpāties?”

(..)

Atgriežoties pie rakstīšanas, kā Jūs spējat koncentrēties tādā dzīves ritmā?

Tā ir dresūra. Cilvēks ir tāds zvēriņš, kurš var ar sevi izdarīt vis-kaut-ko, ja vien dzīve liek. Var arī neko nedarīt un rīt antidepresantus – ir arī tādas izvēles, bet būtībā cilvēks var sevi pakļaut diezgan drastiskai dresūrai, kā es to daru. Piemēram, esmu cilvēks, kam nepatīk publiska uzstāšanās, kam kādreiz bija ļoti grūti ar šo formātu, bet, sekojot dzīves piedāvājumiem un strādājot ar sevi, to visu var atrisināt. Ja tev jālasa lekcijas 3 stundas no vietas 100 cilvēku auditorijai, tad varbūt pirmo, otro reizi tu noģībsti... Jo tas ir ļoti, ļoti smagi – pirmkārt, tas paņem ārprātīgu enerģiju un, otrkārt, ar tāda apjoma auditoriju ir ļoti grūti uzturēt personisko kontaktu. Bet to var izdarīt. Tas joprojām nav mans iemīļotākais formāts, bet es to daru.

Dita Rietuma uz žurnāla "Sestdiena" vāka

Kā Jūs izvērtējat – ko darīt, ko ne? Kur ieguldīt savu laiku, kur ne?

Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Zinu, ka es joprojām gribu rakstīt, kaut vai nedaudz. Jo ar rakstīšanu ir tā – tikko tu to pārstāj darīt, tā prasmes atmirst. Zibenīgi. Ir bijuši periodi, kad esmu mazāk rakstījusi un pēc pauzes ir grūti atsākt: rakstās grūti un slikti. Labāk tādu situāciju nepieļaut un rakstīt kaut bišķiņ, bet visu laiku. Un pārējais... Studenti, piemēram, man rāda, kas notiek pasaulē... Tāpat caur saskarsmi ar jauniešiem man ir interesanti vērot, kas notiek ar sabiedrību. Man daudz labāk patīk mācīt studentus, kurus principā neinteresē kino un kuri nav iedomājušies, ka uz to var skatīties kā uz mākslas parādību. Tādā ziņā mana pieredze ir atšķirīga no tiem, kuri strādā Kultūras akadēmijā – pirmkārt, tur ir daudz mazāks studentu apjoms un, otrkārt, šie cilvēki zina, ka viņi grib veidot kino vai būt mākslas pasaulē – viņi ir izdarījuši izvēli un viņiem ir priekšzināšanas. Stradiņu universitātes Multimediju komunikācijas fakultātē interese savukārt ir tikai atsevišķiem studentiem. Ja agrāk, pirms gadiem desmit, es ar neizpratni skatījos uz to, ka viņi neko nav dzirdējuši par 20. gs. kino klasiķiem, tad tagad esmu tolerantāka un saprotu, ka tā ir norma, jo, ja par to īpaši neinteresējies, tad diemžēl vairāk par aktuālo blokbāsteru nebūsi redzējis. Vairs neģībstu no tā, ka neviens neko nezina.

Jums ir iekšēja misijas sajūta par sabiedrības izglītošanu?

Pilnīgi noteikti. Es to esmu darījusi vienmēr un caur dažādiem instrumentiem, - vienalga, vai tas notiek redaktora, žurnālista vai mākslas kritiķa kapacitātē, vai sabiedrisko organizāciju ietvaros. Kādreiz bija Kino skolas projekts, un arī tagad, valsts darbā, mēģinām iespēju robežās attīstīt izglītības aspektu. Tikko esam iztulkojuši un nodrukājuši amerikāņu autora D. Bordvela kino teorijas grāmatu, kas ir fundaments, lai saprastu audiovizuālo mākslu un kino kā tādu. Grāmata ir tulkota ļoti daudzās valodās, beidzot tā būs pieejama arī latviski.

1) Dita Rietuma saka ievadvārdus pirms filmas "Sunset Boulevard" 2017. gada 28. decembrī;
2) Vada sarunu ar latviešu izcelsmes Holivudas aktrisi vārdā Rutanya Alda 2018. gada rudenī. 

Kā Jūs tiekat galā ar spriedzi, ko nes atbildība?

Neanalizējot. Es vienkārši darbojos. Ja sākšu analizēt, es droši vien netikšu ar to galā. Bet, kamēr neanalizēju, es tieku – šad tad veiksmīgi, šad tad mazāk veiksmīgi, bet tieku. Laime ir darbībā, viss pārējais nāk ar visādām blaknēm.

(..)

No kā Jums ir bail?

Es domāju, ka ir jābaidās tikai no neatrisināmām veselības problēmām. Un... Es nezinu... No kara. Viss pārējais ir menedžējams. Savukārt sēdēt un baidīties no eksistenciālām traģēdijām vienkārši nav jēgas, jo tas neko nelīdzēs. Jāfunkcionē, cerot, ka tās neskars... Vēl man čūskas nepatīk. Pret zirnekļiem man nav pretenziju.

Bet kā ar šo laiku, kurā dzīvojam? Kas, Jūsuprāt, tajā ir labs? Daudz tiek runāts par interneta laikmeta sliktajām pusēm... Bet kādas ir šī laika priekšrocības?

Vai šim laikam ir priekšrocības?

Nezinu. Es Jums jautāju.

Nē, es vienkārši domāju. Es uzdevu retorisku jautājumu.

Var arī tā atbildēt. Bet kaut kas jau ir, kāpēc ir vērts dzīvot tagad.

Dzīvot ir vērts. Kamēr ir lemts, tikmēr ir vērts. Par to vispār nav ko diskutēt. Teorētiski priekšrocība ir absolūtā brīvība: tu esi te, tad tu vari aizbraukt uz Berlīni vai vēl kaut kur, kas pirms kāda laika bija absolūti neiedomājami, bet būtībā man ļoti daudz kas nepatīk šajā laikā. Man nepatīk debilizācijas un konsumerisma jeb patēriņa spiediens, kas prasa ļoti spēcīgas personības, lai tam visam stātos pretī. Tur ir jābūt sakarīgiem cilvēkiem, kas skatās labu kino, lasa labas grāmatas, iet uz Turzu, Burku, nodod plastmasas pudeles un nepakļaujas visam tam ārprātam, kas tev lec virsū no visām pusēm. Ja izslēdz komentāru lasīšanu un dažādu audiovizuālo produktu baudīšanu dažādās televīzijās un attīra savu telpu no visas tās vulgaritātes, tad ar laiku viss ir kārtībā, bet nonākt līdz tam prasa baigo spēku un pašpietiekamību. Es, šķiet, pirms kādiem pieciem gadiem sapratu, ka esmu attīrījusi savu pasauli no visa tā, ko man nevajag.

Jums nav televizora?

Jā, man nav televizora jau 20 gadus. Es dažreiz šo to atsevišķi noskatos internetā, teiksim, Latvijas Televīzijas raidījumus, kas sacēluši īpašu atskaņu. Nav tā, ka es nezinu, kas te notiek, bet televizora kā tāda man konceptuāli nav jau 20 gadus.

Jūs teicāt: „Kamēr ir lemts”. Vai ticat liktenim?

Pēc simts gadiem te nebūs neviena no mums. Varbūt jau pēc 50 gadiem ne.

Tādā ziņā mums visiem viens liktenis, jā.

Lūk, cilvēks ir laicīgs, viņam ir noteikts laiks, uzdevumu apjoms, un tevi neglābj ne tavs Porsche, ne tavi miljoni, ne kas cits. Tas ir liktenis vai vienkārši rēķinies ar to, ka nebūsi mūžīgs. Par šo tēmu ir viena pārlaicīga filma „Pilsonis Keins”. Tā ir amerikāņu klasika par to, ka virs visiem mums ir griesti. Mēs varam palekties un apdauzīt galvu, jo griesti ir, bija un būs. Un tur, zem tiem griestiem, ir mūsu liktenis.

* KINO VED = vārdu spēle, atsaucoties uz krievu vārdu киновед.

Patiesībā bija 22. datums, bet tas nav svarīgi. :)

Saistītie raksti:

Neredzamo daļu meklējot. Saruna ar Ģirtu Krūmiņu

Es nevaru to līdz galam izskaidrot. Saruna ar Viktoru Freibergu

Mazliet par filmu "Lēdija no Šanhajas" (1947)