2019. gada 10. augusts

Neredzamo daļu meklējot. Saruna ar Ģirtu Krūmiņu

JRT aktieri Ģirtu Krūmiņu satieku kādā centra kafejnīcā lietainā vasaras dienā: lietus nemitējas – līst vienā garā cēlienā – bez pārtraukuma. Lietussargi un pa pilsētu skrejošie cilvēki rada ārkārtīgi dinamisku un pat mazliet nervozu noskaņu, tomēr mūsu sarunu tas neiedragā – tā ir drīzāk mierīga un skaisti mulsa.

Ar Ģirtu iepazinos pērnziem – viņa vadītajā dzejas meistarklasē – tas bija radošs eksperiments gan viņam pašam, gan mums, sanākušajiem. Dzejas un klātesamības sinerģijā veidojām attiecības ar līdzpaņemtajiem dzejoļiem un viens ar otru, mēģinot kāpt ārā no ierastības un bikluma. 

Itin bieži Ģirtu mēdzu satikt nejauši, kā arī tīklos mēdzam apmainīties ar grāmatu vai filmu ieteikumiem. Tieši tā arī sākas mūsu saruna – Ģirts liek galdā svaigos iespaidus par tikko redzētajām filmām ar Alēnu Delonu, bet vēl pirms tam novelk savu virsjaku, sakot, ka esot viss slapjš un ka lietussargi viņam nepatīk. „Un tev?” „Es lietoju,” atbildu.

P.S. Šī ir pirmā reize, kad pati veidoju arī sarunas fotogrāfisko daļu. 


Es Tev rakstīju, esmu uzsēdies uz vecām franču filmām ar Alēnu Delonu. Pilnīgs atklājums. 

Iepriekš nebiji skatījies?

Kaut kad bērnībā. Biju skatījies „Zorro”, neatceros, kura gada, bet skatījos to Pļaviņu kinoteātrī.

Tur bija kinoteātris, ja?

Tagad jau nav, bet, jā, tolaik bija daudzās mazpilsētās.

Ā, pareizi, tolaik arī Krāslavā bija. Tātad Tu neesi no Rīgas?

Nē, es no Pļaviņām.

Tās, kas pie Jēkabpils?

Jā. Es vienkārši izlasīju Ditas (aut. Ditas Rietumas) rakstu par to, ka viņš ir dabūjis to...

Mūža balvu?

Jā, un ka viņš pats izvēlējies vienu filmu „Mr Klein”, ko izrādīt festivālā. Es to filmu nebiju redzējis. Noskatījos, un tā ir vienkārši brīnišķīga.

Būs jāuzmeklē.

Pēc tam es noskatījos „Baseinu”. Fantastiska ar savu neviennozīmīgumu. Viens ir tas, kas ierakstīts scenārijā, un otrs, kā tas ir uzfilmēts – vizuāli – un kā radīta spriedze starp aktieriem. Tas nepateiktais, neviennozīmīgais sarežģītums. Tie skatieni beigās, tas noslēpums starp diviem cilvēkiem, ko nekad nevarēs atšķetināt. Bez balts un melns. Tas jautājums, ko viņi darīs ar to noslēpumu. Tagadējās filmās maz ko tādu var redzēt. Tad es noskatījos to otru „Baseinu” ar Remplingu – tā arī brīnišķīga. Un vēl arī gangsterfilmas, kur Delons spēlē laupītāju, kas it kā ir bandīts, bet nav viennozīmīgi sliktais varonis. Ir ļoti interesanti skatīties, lai arī filmas ir 2 stundas garas vai pat ilgākas. Tā nav plika šaušanās, tur ir arī par cilvēka esību un traģismu. Sapratu, ka es absolūti neesmu šī laika cilvēks. Piecdesmitie, sešdesmitie, septiņdesmitie ir mans laiks.

Vērtības, dziļums?

Dzīves stils, romantika, naivitāte. Mūsdienās tāds jēdziens kā romantika vairs nepastāv. Varbūt es maldos.

Ir jau ir šis laiks vulgārāks un notrulinātāks. Kā Tev vasara? Ko Tev tā nozīmē?

Man vasara ļoti patīk. Vispār esmu pavasara bērns. Es maijā piedzimu. Maijs un jūnijs man ir labākais laiks, kad viss sāk ziedēt – viss, kas ir, izzied pilnu spektru.

Tu izjūti to, pamani?

Man šogad tas ļoti labi izdevās, jo nebija izrāžu teātrī. Parasti, kad sezona beidzas jūnija otrajā pusē, visi ceriņi, ābeles, ķirši un plūmes man iet garām. Šoreiz viss beidzās ātrāk, un es paspēju. Visas smaržas. Man tās ļoti patīk.

Tu to Rīgā baudīji?

Gan Rīgā, gan laukos. To es jebkur jūtu. Es tam pievēršu uzmanību. Ja ir teātris, es daudz kam nepievēršu uzmanību, jo tad es koncentrējos uz citām lietām.

Pamostoties dienā, kad ir izrāde, ir iespējams to nodzīvot, nedomājot par izrādi?

Nē. Bet... skatoties, protams, kāda izrāde. Ja ir personāžs, kurā viegli ielekt un viegli izlekt, tad – varbūt, bet citādi – nē. Tad es jau iepriekšējā vakarā sāku vilkt virsū lomu. Cits nervozums un tā.

Un cik kilometru jāiet, lai izietu no lomas?

Iziet kāreiz var ļoti ātri. Esmu no tiem, kas momentāli skrien prom. Pēc iespējas ātrāk cenšos nomainīt vidi. Tāpēc man patīk, ka man ir suns, kurš man liek pārslēgties, tas ir, jāiet ārā un jāpieslēdzas kaut kam pilnīgi citam. Dabīgi, ka nāk arī domas „kāpēc šodien bija vai nebija tā” vai „neizdarīju to”, vai vienkārši nebija garastāvokļa. Domas nāk, bet cenšos, cik vien var ātri, nomainīt atmosfēru.


Tas ir apzināts lēmums?

Tas ir ar gadiem iestrādājies. Pašaizsargāšanās mehānisms: kas beidzies, par to vairs nevajag domāt. Savukārt, ja noris mēģinājumi, tad gan ir nepārtraukta dzīvošana meklējumos... Kāpēc saku, ka neko nepamanu, jo – es pamanu tikai to, kas aktuāls izrādes sakarā. Redzu un meklēju to, ko man vajag redzēt, un pārējam nepievēršu uzmanību. Piemēram, ja man vajag zaļo krāsu, es to ieraugu visur: kādā intensitātē un kur tā ir utt. Viss pārējais ir otrā plānā.

Ir iespējams kādā brīdī beigt to meklējumu procesu? Vai tas notiek visu laiku, kamēr spēlē to lomu?

Man nav nācies „atrast”. Ja pašam liekas, ka viss ir atrasts, pēc tam ir šausmīgi garlaicīgi spēlēt, jo ko tur vairs darīt? Man vienmēr patīk atstāt kaut kādus baltos plankumus. Neesmu no tiem, kuri speciāli prasa vai noskaidro visu. Es pat speciāli no tā vairos, lai man pašam būtu varianti. Varbūt, ka tā... Varbūt, ka šitā... Vienā vakarā tu vari tajā pašā zīmējumā domāt kaut ko vienu, otru vakaru – pamēģināt ko citu. Ja viss ir zināms, tad apnīk spēlēt. Man ir tā bijis. Reizēm ir bijis tā arī, ka kaut kas nesaslēdzas, un tu jūti, ka kaut kas nav vai nebūs... Un izrādi ņem nost. BET tad pēkšņi ir tā sajūta, ka, bļāviens, tagad gan varētu sākt. Tikai tagad varētu sākt, bet jau ir par vēlu.

Vai ir tādas izrādes, kas ir izņemtas no repertuāra, bet pēc kurām Tu ilgojies?

Man ir žēl, ka es vairāk nespēlēju Oblomovu. Mēs dublējāmies ar Gundaru Āboliņu. Tā izrāde nebija tik bieži, lai es varētu paspēt atrauties no zemes vai līdz galam izdzīvot. Tā ir vienīgā, kuras man žēl, pārējās – nē. 

Viegli palaid?

Es vienkārši nedomāju.

Cik Tev tagad izrāžu?

Tagad kāreiz ir periods, kad man daudz veco izrāžu ir nost, kas ir īstenībā labi. Es pats, iespējams, kā cilvēks mainos, un reizēm vilkt līdzi vai spēlēt vecas izrādes paliek grūti. Mainās domāšana, lomas izdzīvo sevi... Par ko mēs runājām? Bērna raudāšana mani izsita no...

Par šī brīža izrādēm.

Jā, daudz kas ir nost. Būs kaut kas jauns. Nezinu, kas tas būs.

Esi gatavs kaut kam jaunam?

Nav jau variantu, ja es gribu tālāk ar šo nodarboties.

Kad Tev sākas darbs?

20. augustā. Pie Gata Šmita.

Pie jauna kaut kā?

Jā. Viņš taisīs „Spēlē, spēlmani!”. Tas ir tas slavenais, leģendārais 1972. gada Pētera Pētersona iestudējums Jaunatnes teātrī – ar Čaka dzeju. Gatis taisīs savu variantu par to. Visi, kas redzējuši, atceras to kā kaut ko neaizmirstamu.

Kā Tev šķiet: vieta, no kurienes mēs nākam, ļoti ietekmē to, kādi esam?

Es domāju, ka jā. Mani diezgan agri veda uz Rīgas teātriem, operu, baletu. Mani audzināja krustmāte, kas bija tautas deju ansambļa vadītāja Pļaviņās, līdz ar to es kā mazs bērns malos un braucu līdzi uz koncertiem. Viņa veda mani uz Jaunatnes teātri, Drāmas teātri.

Tev bija interesanti?

Jā. Kaut gan citiem jau arī mēdz būt tā, ka ved uz teātriem un atrodas mākslinieciskās vidēs, bet viņi nekļūst par aktieriem. Bet manī kaut kas tāds bija. Man nekad nav bijis jautājumu vai šaubu, par ko būt. Es zināju. Sākumā gan mācījos mūziku, bet man vienmēr bija skaidrs, ka tas būs teātris.

Skaisti. Bija viegli?

Jā, man nebija grūti. Nebija laušanās ar elkoņiem.

Tev patīk Rīgā dzīvot?

Man patīk Rīgā. Man ir vajadzīga pilsēta. Lauki man ir atpūta uz laiku. Šaubos, ka es varētu tur dzīvot. Ko es laukos darītu? Bet daba man ir ļoti vajadzīga. To es esmu pārbaudījis. Es nekad nenožēloju to, ja pat ar nogurumu izvelkos ārā, pastaigā vai kaut kur aizbraucu ar suni. Tas mani momentā uzlādē.

Tu piefiksē to brīdi, kad esi atpūties?

Jā, man parasti ir slinkums to soli spert no mājas, bet, kad izeju, es nekad nenožēloju.


Kas vēl Tev ikdienā vai darbā dod spēku, gandarījumu?

Tās ir tikšanās ar cilvēkiem, sarunas. Tās dod parasti kādu jaunu skatpunktu.

Saruna palīdz arī par sevi kaut ko uzzināt?

Jā. Un citreiz saruna arī dod iedvesmu, pārliecību, dopingu. Tev pēkšņi paliek tik labi, tu kļūsti tik priecīgs no tām sarunām. Liekas, ka nekas tāds nenotika, bet tu vari visu dienu staigāt priecīgs.

Vai Tu pats arī mēdz iniciēt satikšanās?

Ja ir brīvs laiks, tad – jā, bet, ja ir aizņemtība teātrī, tad ir šausmīgi grūti to izdarīt. Tu dzīvo pašsaglabāšanās instinktā.

Enerģijas taupības režīms?

Jā. Tajā brīdī es koncentrējos tikai uz to, kas vajadzīgs.

Kur tajā visā kultūras baudīšana? Tu ej uz kolēģu izrādēm?

Eju, jā, bet selekcionēju, uz ko iet.

Kā Tu atlasi?

Eju kāda kolēģa dēļ, piemēram. Just līdzi vai paskatīties, kā kaut ko konkrētu nospēlēs, bet pirmizrādes man gan nepatīk apmeklēt. Pēc sevis zinu, ka tās nekad nav labākais variants.

Uztraukuma dēļ?

Arī. Iedomājies, Tu divus mēnešus esi spēlējis tikai ar kolēģiem, un pēkšņi Tev tas viss jālaiž ārā svešiem cilvēkiem. Notiek taustīšanās ar zāli – kā uzņem, kāda ir attieksme. Tur ir grūti sasniegt īpašu atbrīvošanos. Pirmizrādes paiet, un tad tikai sākas normālā dzīve.

Kāds ir mūsdienu skatītājs, Tavuprāt? 

Es varu tikai pēc sevis spriest. Man kā skatītājam nekas labāks par aktierspēli, kas tiek uzburta ar enerģiju un atmosfēru, nav. Dzīvais moments, kā arī tas, kas notiek manā kā skatītāja galvā. Spēle, kas mani pārņem, un tas, kā es pieslēdzos arī pats sev un savai dzīvei.

Kas ir tā aktieru saslēgšanās vai nesaslēgšanās?

Tas ir atkarīgs no izrādes žanra, uzlikuma. Režisoram ir jājūt, kuru ar kuru likt kopā, jāparedz ķīmija. Režisors jebkurā gadījumā uzliek toni visam. Sliktas režijas gadījumā tu vari glābt sevi, bet tas neglābs izrādi. Labs režisors zina, kā sadalīt lomas, un arī mēģinājumi parasti norit plūstoši un nevardarbīgi. Nesasteidzot procesu, stadijas. Atstājot vietu aktiera radošumam, pienesumam.

Lasot grāmatas vai skatoties filmas, kas ir tas, ko Tu meklē mākslas darbā?

Es tikko lasīju Dreimanes „Vēstuli ar pielikumu”. Es tiku līdz pusei un jutu, ka grāmata apstājas, bet tomēr izlasīju līdz beigām. Kas atšķir labu literatūru no vienkāršas? Piemēram, es lasu Andras (aut. Andras Neiburgas) stāstus. Tur ir gan sižets un, lai arī koncentrēts izteiksmes veids, autore ir pamanījusies iedot klāt neredzamo daļu, kas nosaka, ka tas ir mākslas darbs. Dreimanes darbs man nepacēlās līdz tam. Nebija tās neredzamās daļas, dimensijas, pārsteiguma. Tas ir ar jebkuru mākslas darbu. Tas nāk no cilvēka iedzimtā talanta.

Kas ir tas talants..? Jā, un – vai ir kādas rakstura īpašības, kas, Tavuprāt, Tev kā aktierim ļoti palīdz?

To nevar pateikt. Es zinu, ka es ļoti spēju iejusties otra ādā, spēju saplūst ar personāžu – vienalga – īsts vai izdomāts. Es viņu ievelku sevī un piesavinos. Tas palīdz. Bet tas arī vēl negarantē mākslu vai nemākslu. Emocionalitāte, protams.

Attiecības starp emocijām un prātu...?

Jā, tur jābūt līdzsvaram. Aktieris nedrīkst aizmirsties.

Šodien kādā KDi intervijā bija interesants jautājums. Par to, vai mākslinieks var būt laimīgs uz skatuves... Vai arī to var saprast tikai nokāpjot?

Katrā ziņā es jūtu to, vai es tajā brīdī tieku personāžā iekšā vai netieku. Jā, arī to, kā notiek saslēgšanās ar zāli, kolēģiem var just. Un arī – ja nenotiek.

Tu mēģini analizēt pēc tam?

Nav jēgas. Tu vari atnākt ar vislabākajiem nodomiem, bet saslēgšanās vienkārši nenotiek. Tu izdari savu darbu, protams, bet nepacelies. Tas var būt atkarīgs no tās dienas noskaņojuma, no kontakta, zāles. Reizēm palīdz kāda nejaušība. To nevar paredzēt.

Tad ir tās Tavas un ne-Tavas dienas?

Protams.

Es arī bieži domāju par to, no kā tas ir atkarīgs.

Tur nekas nelīdz. Citreiz vienkārši nav, un viss.


Ir viegli ar to samierināties?

Tagad vieglāk. Vairs necenšos no tā celt problēmu. Tas ir teātris, un te visādi var notikt. Tas nesastāv tikai no manas gribas vien.

Kameras priekšā ir citādāk?

Nē, tieši tāpat. Grupas atmosfēra. Režisors. Uzticēšanās.

Man ļoti patika tas Epneres darbs "Potom" (Vēlāk), kurā Tevi filmēja pie jūras. Tajā arī bija ļoti daudz nepateiktā starp rindiņām, tas ir, kadriem.

Man ļoti patika Liepāja, kur tas tika filmēts. Tā ir īpaša vieta.

Vai Tu mēdz (at)skatīties uz uzfilmēto?

Man tas filmēšanas periods parasti ir tik piesātināts un izdzīvots, ka neprasās un pat vairs nav interesanti speciāli skatīties. Turklāt gribas arī dzīvot ilūzijā, ka viss ir labi sanācis.

Kā ar rutīnu aktiera darbā? Tā iestājas taču?

Protams.

Un ko var darīt, lai izietu no tās? Tas var kļūt nospiedoši?

Jā. Kad ilgi nav iestudējumu, piemēram, rodas pārdomas par to, kas notiek un ko es vispār daru, mazina to pašpārliecinātību. Šausmīgi grūti tai aktiera darbā, - no vienas puses, non-stop strādāšana nogurdina – tu vari ieiet auto-pilotā un plivināties pa virsu, bet, līdzko nedari vai dari mazāk, vai pēc dīkstāves – grūti atkal atsākt. Ir bailes, šaubas.

Grūti atrast vidusceļu?

Jāmēģina pašam noķert tas bīstamā punkta brīdis. Nav receptes. Jājūt. Tad atkal palīdz kaut kādas sarunas vai filma, vai brauciens. Kaut kas, kas izsit ārā vai liek domāt.

Kā pēc tās dzejas meistarklases – vai domā kaut ko vēl tādu sarīkot?

Man bija baigais prieks un atklājums, ka es spēju cilvēkus iedvesmot un atvērt. Tik lielu gandarījuma momentu reti var gūt, bet pieļauju, ka tad, ja tas kļūtu par rutīnu, būtu citādāk. Es noteikti turpināšu, bet man jāizdomā, kas tas varētu būt.

Tas bija ļoti interesanti, lai arī galīgi neviegli. Prasīja arī pamatīgu kāpšanu pāri savai nedrošībai.

Man arī bija ļoti grūti, bija šaubas. Sagatavošanās process no manis prasīja ļoti daudz, bet, protams, rezultāts to kompensēja.

Kādi Tev plāni atlikušajai vasarai? Vai Tu vispār plāno laiku, kad Tev nav obligāto lietu?

Es neplānoju. Parasti iespējas uzrodas spontāni, un tad es tās vai nu izmantoju, vai nē. Arī ar ceļojumiem, piemēram, man ir grūti izplānot, ka es kaut kad "tad" gribēšu kaut kur braukt. Pienāks brīdis, un man varbūt negribēsies braukt...? Es paļaujos uz pēdējo brīdi un uz neparedzamo.

1 komentārs:

lidinch@inbox.lv teica...

Sveiks,Ģirt!Ļoti jauka saruna,daudz vielas pārdomām un vienkārši prieks par Tevi.Mēs kādreiz dziedājām Pļaviņās korī.Atceros to garo braucienu uz Sibīriju.Bija jauki.
Lai Tev viss izdodas.
Lidija(ne Avotiņa)