Kamēr tevis nebija mājās,
Es izgludināju
visus tavus kreklus,
kuros tu pēc tam atkal
aizbrauci prom.
Kamēr tu biji prom,
bija tveice.
Es turēju aizkarus ciet,
istabu ciet,
klusi lavījos tikai uz pastkasti
vilties.
Uz galda stāvēja bumbieri,
kurus tu biji atvedis,
kurus es neēdu,
jo tie man atgādināja tavu atgriešanos.
Es gaidīju, kad
saule novērsīsies,
lai varētu aizkarus atvērt
un vēdlodziņu,
pa kuru ļaut ilgām aizplūst,
apmainoties ar pilsētnieku elsām un nopūtām
sakarsušajos dvēseļu tempļos.
24.05.2014
Inga Pizāne
 |
| P.S. Sēžu starp 2 gleznām, kuras iekļuva dzejolī |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru