Patriks Modiano - "Tumšo bodīšu iela" un "Vistālāk no aizmirstības"

Apmeklējot franču valodas kursus Francijas institūtā, tiku pie institūta mediatēkas kartes. Lai arī parasti bibliotēkas apmeklēju reti, šoreiz piesaistīja franču literatūras pieejamība vienuviet (gan oriģinālvalodā, gan tulkotā) + filmas, taču līdz tām vēl neesmu tikusi.

"Tumšo bodīšu iela" (Rue des Boutiques Obscures)

Ieraugot plauktos Patrika Modiano vārdu, nolēmu sākt tieši ar to, jo, pirmkārt, kāpēc gan neiepazīties ar franču autoru, kuram pagājušajā gadā tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā? Un, otrkārt, ja grāmata "iekrīt man acīs", nemēdzu to "mest ārā no acīm", kamēr nav izlasīta. :) 

Turklāt, sekojot grāmatu blogeru gaitām, biju pamanījusi arī Ulda Rozenfelda atsauksmi par grāmatu "Tumšo bodīšu iela", kas bija visnotaļ pozitīva un katrā ziņā - pamudinoša. Lūk, citāts no tās:

"Var jau būt, ka grāmatai nav mūsdienu bestsellera dinamiskums un aizraujošais sižets, bet tā ir ļoti ievelkoša un suģestējoša. Un labs iemesls, lai iepazītu godalgotā franču autora daiļradi."

(Uldis Rozenfelds)

Tātad...

Grāmata mani ievilka uzreiz, vienīgais, uz beigām sāka lasīties mazliet lēnāk, un prasījās kāds pavērsiens vai straujāks notikumu ritējums. Taču no otras puses lēnīgums piestāvēja romāna tēmām (identitātes meklējumi, pagātne, atmiņas zudums) un arī galvenajam varonim, kurš neatcerējās savu pagātni. Būtībā visa grāmata koncentrējas uz varoņa mēģinājumu atgūt savas atmiņas un saprast, kas viņš patiesībā ir.

Sižets raisa pārdomas par to, vai pagātne patiešām ir vērtība. Varbūt tās nozīme ir tikai iluzora? Un kā mēs veidotu savu dzīvi, ja mums nebūtu ne atmiņu, ne pagātnes, ne skaidrības par to, ko esam piedzīvojuši līdz šim.

Citāti:

"Smiltis tikai dažus mirkļus glabā mūsu soļu pēdas."

"Vai arī mūsu dzīve tikpat ātri neizgaist vakara krēslā kā bērna skumjas?"

Patriks Modiano Parīzē 1969. gada novembrī

"Vistālāk no aizmirstības" (Du plus loin de l'oubli) 

Iepatikās autora rakstīšanas stils un tēmas, tāpēc kā nākamo paņēmu lasīt šī paša autora grāmatu "Vistālāk no aizmirstības". (Izrādās, šis darbs tapis krietni (17 gadus) vēlāk nekā iepriekšminētais.)

Piesaistīja uz grāmatas vāka teiktais: "Vistālāk no aizmirstības atrodas tas, ko mēs ceram uz visiem laikiem izdzēst no savas atmiņas."

Atšķirībā no "bodītēm" šī grāmata lasījās mazliet raitāk. Droši vien tāpēc, ka sižets likās skaidrāks un plūstošāks; priekšplānā izvirzījās attiecības starp puisi un meiteni, kas beidzās tikpat mistiski un pēkšņi, kā tās sākās.

Abas grāmatas uzrakstītas diezgan līdzīgi - tie ir klejojumi atmiņās (vai to meklējumi), mēģinājumi saprast savu būtību, pagātni un sastaptos cilvēkus. Brīžiem lasot nav skaidrības, vai notikumi ir reāli vai varoņa izdomāti. Vai galvenais varonis vēlamo nejauc ar esošo? Bet tieši šādi jautājumi un šīs tēmas arī tiek asociētas ar P. Modiano prozu: mistika, pagātne, atmiņas, aizmirstība, sapņi, elēģija.

Liela nozīme grāmatās tiek piešķirta pilsētas gaisotnes aprakstiem - kafejnīcām, grāmatnīcām, ielām, vietām, kur varoņi tiekas. Īpaši baudīju Parīzes aprakstus un pastaigas gar Sēnu.

"Tumšo bodīšu iela" un "Vistālāk no aizmirstības"

Citāti: 

"Kas man ir kopīgs tieši ar šiem vārdiem vai vietām?"

"Gan jau mēs pratīsim izmantot laimīgu nejaušību."

"Ja nu vienīgi viņas dzīve šīs atmiņas izdzēsusi, līdzīgi spēcīgai prožektoru gaismai, kas aizmēž tumsā visu, kas neatrodas tās lokā."

Patriks Modiano un dziedātāja Françoise Hardy (1969)