Alinas Orlovas koncerts Rīgā. Iespaidi.

Prieks, ka joprojām ir mākslinieki, kuri TIK skaisti un ēteriski piepilda skatuvi ar mūziku un sevi, ka neprasās ne šova, ne specefektu, ne pavadošās grupas, ne elektronikas.

Lietuviešu dziedātājas Alinas Orlovas koncerts bija tieši tāds. Tajā bija absolūti gana ar klavierēm, viņas balsi un mūziku, kas caurstrāvoja visu viņas ķermeni no papēžiem līdz krāšņajām čirkām, kas šūpojās līdzi melodijām.

Uzskatu viņu par ļoti talantīgu mākslinieci, jo viņa pati sacer mūziku, raksta tekstus dziesmām un arī brīnišķīgi tās izpilda, spēlējot klavieres.

Lielākā daļa koncertā izpildīto dziesmu bija lietuviešu valodā, taču tas galīgi netraucēja tās baudīt un saprast, jo, kā viņa pati saka, emocijām nav ne valodas, ne tautības. Tās ir starptautiskas. Turklāt viņa ļoti simpātiski un amizanti gandrīz pirms katras savas lietuviešu dziesmas pastāstīja, par ko tā ir.

Foto no koncerta. Autors:  Дмитрий Сергеевич

Man ļoti patika viņas komentāri par dziesmām un komunikācija ar publiku, vienīgi brīžiem to traucēja izbaudīt daži patiešām nepieklājīgi klausītāji, kuri klaigāja dziesmu nosaukumus, ko viņi vēlas dzirdēt, un vienreiz pat pārtrauca viņu, lasot dzejoli, sakot, lai labāk dzied. Tāpat publikā bija kāds nepārtraukti klepojošs bērns, bet diemžēl laikam ar to ziemas un īpaši jau gripas epidēmijas laikā jārēķinās (vienmēr būs kāds, kas klepos, un kāds, kuram iezvanīsies telefons). :(

Daudzas dziesmas tika izpildītas arī krievu un angļu valodās. Īpaši mani uzrunāja dziesmas "Спи", "Лихорадка" un "Летели Облака", ko viņa nodziedāja koncerta noslēgumā. Diemžēl nesagaidīju savu iemīļoto dziesmu "Sailor" no viņas jaunākā albuma "88". Gaidīju vairāk dziesmu no jaunā albuma, taču tas galīgi nebija iemesls, lai kaut nedaudz viltos koncertā. Nē. Koncerts bija brīnišķīgs (šoreiz visa kritika TIKAI UN VIENĪGI publikas virzienā)!

Noslēgumā arī māsas komentārs par kopā apmeklēto koncertu: "Reti patiesa, īsta un pārsteidzoši atklāta māksliniece. Balss, stils un izpildījums - oriģināls un spridzinošs." (Aina Nemiro)