Man un maniem slēpošanas biedriem tiešām paveicās, jo paguvām paslēpot tieši pirms paša atkušņa (pagājušajā nedēļas nogalē). Laikapstākļi slēpošanai bija ideāli piemēroti - spīdēja saule, bija ap -10 -12 C un sniegs mirdzēja kā dārgakmeņi juvelieru veikalu dārgākajos plauktos.
Tad nu mēs devāmies "ķemmēt" bēniņus, jo zinājām, ka tur jābūt dažiem veciem pāriem slēpju.
Atzīšos, ka nekāda dižā slēpotāja neesmu un pirms tam uz slēpēm biju stāvējusi tikai pirms kādiem 4-5 gadiem, taču tas nekādīgi netraucēja, tieši otrādi - prieks par kaut ko tik sen nepieredzētu bija vēl lielāks (neskatoties uz to, ka pāris reizes arī nokritu). :)
Jāatzīst, trases iebraukāšana lauku pļavās nebija nemaz tik vienkārša lieta, jo vietām traucēja zāle, bet citviet - sniegs bija pārāk dziļš, bet nu kaut kā tikām galā. Mamma kā slēpošanas iniciatore slēpoja pa priekšu un lauza mums ceļu. :) Otrajā slēpošanas dienā mums pievienojās arī Rihards.
Abas dienas mūs pavadīja un sargāja mūsu suns Muhtars, kurš sākumā gan nesaprata mūsu ieceri un mēģināja slēpēs kost, taču pēc tam pārliecinājās, ka nekas bīstams tas nav un ļāva mums pabraukāties, laiku pa laikam ar savām ķepām jaucot mūsu trasi, jo droši vien gribēja izmantot lielisko iespēju pārvietoties pa "iztīrītu trasi" un nebrist kupenās.
Lūk, neliels foto-atskats uz mūsu slēpošanas un ziemas baudīšanas priekiem. Šoreiz - melnbalts.
 |
| Fotogrāfiju autori: Inga Pizāne-Dilba un Rihards Dilba |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru