2017. gada 15. janvāris

Mani sauc Lūsija Bārtone. Elizabete Strauta

Ģimene - tā ir vieta, no kurienes mēs nākam. Apzināti saucu to par vietu, jo tā ir pirms pilsētas, pirms valsts, pirms visa. Tas ir mūsu pirmsākums. Tur mēs iemācāmies pirmos vārdus, pirmos glāstus, pirmos soļus, pirmās dusmas, vilšanās, savu pamatvērtību pieredzi, savus iespaidus par to, kā darbojas pasaule un cilvēku attiecības. Tieši tāpēc tā ir tik svarīga vieta, kas ietekmē to, kādi mēs esam, to, no kā mēs baidāmies, to, kā mēs mīlam, kā mēs jūtamies attiecībās un vienatnē.

Lai gan bērnību mēdz dēvēt par laimīgo laiku, par drošības saliņu un bezrūpīgāko dzīves periodu, reti kurš tā simtprocentīgi var tam piekrist, jo tas vienlaikus ir arī laiks, kurā sakņojas visas mūsu lielās problēmas, ar ko saskaramies, kad esam jau izauguši un jautājam sev - kāpēc esmu tāds, kāpēc es uzvedos tā, kāpēc man pietrūkst tā u.tml. 

Un bērnība ir atbilde. Attiecības ar vecākiem ir atbilde. Ne uz visu, visu, protams, bet uz ļoti, ļoti daudz ko. Un tieši par to ir šī grāmata "Mani sauc Lūsija Bārtone" - par atbilžu meklēšanu sevī, savā bērnībā, sarunā ar mammu. Sarunā, kas ir tik ļoti svarīga un tik ilgi, ilgi gaidīta, jo bērnības bagāža, ko visu laiku nesam sev līdzi, ļoti bieži kļūst tik smaga, tik neizrunāta, tik nepanesama, ka tā vienu dienu ir jāsāk krāmēt laukā. Atceroties. Iedziļinoties. Piedodot. Panākot pretī.

Ko, protams, izdarīt nav viegli. Un tomēr tik ļoti gribas sasniegt to iekšējo mieru, ko sniedz sakārtotas, izrunātas attiecības. 

Bet vai tas ir iespējams? 

Īpaši, ja otrs cilvēks nav ar mieru un...

... ļoti iespējams, ka atbilde uz to ir meklējama viņa paša bērnībā.

Skaudra, sirdī dzeloša grāmata, kas katram liks parakņāties sevī un savā bērnības bagāžā. Un, ticiet man, - viegli tas nebūs.

#manisauclūsijabārtone

Nav komentāru: