Oktobris, īpaši oktobra beigas man saistās ar kādu rindu no viena mana padzīvojuša dzejoļa:
"Kādā šķērsielā dzirdama sētnieka nopūta."
Jo lapas krīt aumaļām un nepārtraukti. Un sētnieki tās ik rītu un vakaru neatlaidīgi pako n-litrīgajos atkritumu maisos, līdz vienā brīdī...
...es aiz loga ieraugu kailumu.
Un šis kailums mazliet biedē tāpat kā neizgaistošā tumsa, kas izplešas pa visu Latviju. Vienlaikus tas ir mierinājums. Vienlaikus tā ir vēlēšanās atklāties un atkailināties pašai. Un tad atkal - noslēgties. Paslēpties. Un ļoti gribēt, lai kāds atrod.
Viss iet pa apli. Te gribas ieiet miglā un pazust, te - iziet laukā - pieelpoties oktobra un novembra sauli un dalīties tajā ar ikvienu, ko satieku.
Tad ir brīži, kad negribas satikt nevienu, bet tie pāriet. Viss pāriet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru