Rakstīt par BŪTISKO (vēlreiz)

Par grāmatu "Rakstīt par būtisko" rakstīju blogā pirms gandrīz diviem gadiem, BET! šogad nolēmu to pārlasīt vēlreiz, jo ļoti gribēju nokļūt uz tāda paša vai līdzīga viļņa, uz kāda biju, lasot grāmatu pirmo reizi. Un! Man tas izdevās, kas, manuprāt, pierāda šīs grāmatas milzīgo iedvesmošanas spēku.

Pirmkārt, es atsāku regulārus rakstīšanas treniņus, kuri kādu laiku bija pagaisuši no manas dzīves. Otrkārt, es guvu milzum-daudz atziņu un vielas pārdomām. Un, treškārt, vēlreiz guvu mierinājumu, ka ne es viena saskaros ar rakstīšanas grūtībām, gan organizējot savus rakstīšanas procesus, gan saskaroties kritumiem un tukšumiem, kad vai nu galīgi nerakstās, vai arī liekas, ka viss, ko uzrakstu, metams laukā. Taču pēc šādiem brīžiem atkal nāk gaišie. Gluži kā šīs grāmatas saulainais vāks.

Citāti no grāmatas:

"Kad jūs rakstāt, nesakiet Es grasos rakstīt dzejoli. Tāda attieksme jūs momentā sastindzinās. Sēdieties pie darba, neko no sevis negaidot. Sakiet: Es varu atļauties rakstīt lielāko draņķi pasaulē."
(26. lpp)

"Rakstot, ja jūs patiesi esat iekšā, nav rakstnieka, nav papīra, nav spalvas, nav domu. Palicis vienīgi rakstīšanas process - viss pārējais ir zudis." (27. lpp)

"Mans ideāls ir rakstīt katru dienu. Es saku, ka tas ir mans ideāls. Es uzmanos ar sevis tiesāšanu vai raizēšanos, ja to nedaru. Neviens nedzīvo saskaņā ar saviem ideāliem." (27. lpp)

"Ļaujiet sev būt neveiklam. Jūs sevi izģērbjat. Jūs izstādāt apskatei savu dzīvi, to, kāds jūs esat kā cilvēciska būtne, nevis kādu jūsu patmīlība gribētu redzēt sevi pasniegtu." (51. lpp)

"Mums jākļūst par rakstniekiem, kas uzņem lietas reāli, iemīl detaļas un soļo uz priekšu ar "jā" vārdu uz lūpām, lai pasaulē vairs nebūtu "nē", tādu "nē", kas atņem cilvēkiem dzīvību un aptur šo detaļu turpinājumu" (59. lpp)

"Mums jāatceras, ka viss ir reizē parasts un neparasts. Tie drīzāk ir mūsu prāti, kas atveras vai aizveras." (91. lpp)

"Rakstnieki ir lieliski mīlētāji. Tie iemīlas citos rakstniekos. Tā viņi mācās rakstīt." (95. lpp)

"Domājiet par rakstīšanu kā par elpošanu. Tikai tāpēc, ka jums ir jāstāda dārzs vai jābrauc ar metro, vai jāpasniedz stundas, jūs nepārtraucat ieelpot un izelpot." (152. lpp)

"Labākā pārbaude darbam ir laiks. Ja jūs neesat par kaut ko pārliecināts, nedomājiet par to. Pievērsieties tam pēc sešiem mēnešiem. Lietas noskaidrosies.' (174. lpp)