Decembra lasīšanas gaitas atklāju lidmašīnā uz Londonu. Kā "lasāmo ceļa maizi" līdzi ņēmu Haruki Murakami stāstu krājumu "Men without Women", ko lidojuma dienā biju izzvejojusi no pastkastes. Ļoti nopriecājos, jo būtībā šo grāmatu pirku tieši ar tādu (no)domu – lasīt ceļā. Stāsti, manuprāt, ir ļoti parocīgi šādiem lasīšanas mirkļiem.
Papīra apvākojumu noņēmu, atstāju mājās un devos ceļā – ar grāmatu melnos vākos vienā rokā un melnu ceļasomu – otrā.
Papīra apvākojumu noņēmu, atstāju mājās un devos ceļā – ar grāmatu melnos vākos vienā rokā un melnu ceļasomu – otrā.
Turpceļā negaidīti daudz laika pavadīju rakstot, tāpēc izlasīju tikai vienu stāstu, bet atpakaļceļā – izlidošanas laiks par pāris stundām pārcēlās, tāpēc bija iespēja palasīt gan pirms lidojuma, gan tā laikā. Pēc ceļojuma biju tikusi grāmatai līdz pusei, šobrīd tuvojos beigām.
Murakami darbos mani piesaista gan autora rakstīšanas stils (viegla, plūstoša valoda, īsi teikumi), gan tas, cik savdabīgi viņš ataino un apraksta savus varoņus. Manuprāt, viņa lielākais talants ir cilvēku parādīt iespējami negaidītā un neparastā gaismā. Murakami par saviem varoņiem izstāsta kaut ko tādu, ko viņi paši parasti nevienam nestāsta.
Un, jā, pārsvarā katra stāsta centrālais varonis ir vīrietis, kurš izcieš kādu ar attiecībām saistītu problēmu – piemēram, tikko uzzinājis, ka viņu krāpusi sieva; vai visu dzīvi nevienu sievieti nav mīlējis un pēkšņi iemīlas līdz pilnīgam trakumam; vai tikko sievu ir zaudējis utt.
Un, jā, pārsvarā katra stāsta centrālais varonis ir vīrietis, kurš izcieš kādu ar attiecībām saistītu problēmu – piemēram, tikko uzzinājis, ka viņu krāpusi sieva; vai visu dzīvi nevienu sievieti nav mīlējis un pēkšņi iemīlas līdz pilnīgam trakumam; vai tikko sievu ir zaudējis utt.
Ziemassvētkos iesāku lasīt arī māsas dāvināto grāmatu "Personības. Parādības. Personīgi"', kas ir Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa veidoti 24 portreti un sarunas ar kino pasaulē (pasaules kino) nozīmīgiem aktieriem un režisoriem. Grāmata ir izdota 2009. gadā, taču mani šis gadskaitlis galīgi nemulsina, jo labas grāmatas un labas sarunas nenoveco.
Jā, runa vairs nav par aktuālākajām filmām, taču – par svarīgām gan. Pārsteidz tas, cik daudz kino personību Ditai Rietumai un Normundam Naumanim ir izdevies nointervēt. Arī vāka bilde ir Ditas Rietumas uzņemta. Personiska pieeja kino pasaulei ir tas, kas šajā grāmatā piesaista visvairāk.
Jā, šo grāmatu nav iespējams izlasīt vienā piegājienā, jo informācijas ir daudz, taču sarunas ar aktieriem un režisoriem to atdzīvina, dažādo un liek padomāt un pārcilāt arī citas tēmas, – kaut vai to, ka arī aktieri ir cilvēki – ar savām problēmām, izvēlēm, noskaņojumiem un mēģinājumiem apvienot un vienlaikus atdalīt karjeru un personīgo dzīvi.
Šajā grāmatā esmu pāri pusei, vienā lasīšanas piegājienā parasti izlasu par vienu, divām personībām. Un kopumā varu teikt – man šī grāmata ir brīnišķīgs atklājums. Kur es biju agrāk? Iespējams, agrāk es šai lasāmvielai nemaz nebiju gatava. Galu galā – īstās grāmatas mūs atrod īstajā laikā.
Janvārī, dodoties uz Ventspils Rakstnieku māju, līdzi neņēmu nevienu no mājās iesāktajām grāmatām – pirmkārt, lai soma nebūtu pārāk smaga un, otrkārt, tādēļ, ka zināju – pie pašas Rakstniekmājas atrodas Ventspils bibliotēka. Jau pirmajā vakarā turp devos un paņēmu 5 grāmatas. Iesāku lasīt vairākas, taču no sākuma līdz beigām izlasīju tikai vienu – Jūnasa Hasena Khemiri grāmatu "Viss, ko es neatceros". Tā man ļoti iepatikās, un pārdomas par to biju jau publicējusi gan portālā goodreads, gan savā Facebook joslā. Neko jaunu nepateikšu. Pārdomas un tēmas joprojām tādas pašas: atmiņa, atmiņas, nāve, dzīve, attiecības, uzticēšanās:
Kādu mēs atceramies cilvēku? Tādu, kāds viņš bija ar mums. Pat ne bija, bet drīzāk tādu, kādu mēs viņu redzējām. Ar savām acīm, savu būtību, pieredzi. Tieši tādēļ bieži vien tik ļoti atšķiras tas, kā vairāki cilvēki redz vienu un to pašu cilvēku. Jā. Interesanti. Ļoti. Grāmatu lasīju pa solītim un tad skrēju, grimu iekšā, līdu laukā un domāju par to, cik daudz un kā mūs var ietekmēt cilvēki, kuri ir mums līdzās, viņu uzskati, uzvedība. Cik daudz mūsu atmiņa sagroza, cik fragmentāra tā ir, cik aizmirstam un ko atceramies – par to ir šī grāmata un ne tikai. Arī par iemīlēšanos, mīlestību, draudzību, spēju uzticēties.
Kaut kad agrāk, šķiet, pat pirms decembra, biju iesākusi lasīt grāmatu "Es nolādu laika upi". Līdzīgi kā "Prom ārā zirgus zagt" arī šis autora darbs ir lēni plūstošs un lēni notiekošs. Manā skatījumā sižets un notikumi šajā grāmatā pārāk lielu lomu nespēlē, varbūt vienīgi rada noskaņu. Galvenajā lomā te ir valoda. To arī baudu, lēnītēm tuvojoties grāmatas beigām. Kopumā autora grāmata "Prom ārā zirgus zagt" man atstāja harmoniskāku iespaidu. Šī šķiet vairāk sadrumstalota, tāpēc arī lasās lēnāk, taču baudu un priecājos par valodu.
Arī dzejas lasīšanu neesmu atstājusi novārtā. Decembrī biju aizrāvusies ar Londonā (The Notting Hill Bookshop grāmatnīcā) iegādāto Richard Skinner krājumu "the light user scheme", kas man ļoti iet pie sirds. Vienu dzejoli no šīs grāmatas biju iemācījusies no galvas, lai tiktu pie Ziemassvētku dāvanām, (lai gan ar Ziemassvētkiem dzejolim nebija ne mazākā sakara). Patīk, ka autora dzejoļi vienlaikus uzbur stāsta motīvu (iztēlē veidojas bilde), kas tiek sasaistīts ar filozofiskām pārdomām.
Jā, runa vairs nav par aktuālākajām filmām, taču – par svarīgām gan. Pārsteidz tas, cik daudz kino personību Ditai Rietumai un Normundam Naumanim ir izdevies nointervēt. Arī vāka bilde ir Ditas Rietumas uzņemta. Personiska pieeja kino pasaulei ir tas, kas šajā grāmatā piesaista visvairāk.
Jā, šo grāmatu nav iespējams izlasīt vienā piegājienā, jo informācijas ir daudz, taču sarunas ar aktieriem un režisoriem to atdzīvina, dažādo un liek padomāt un pārcilāt arī citas tēmas, – kaut vai to, ka arī aktieri ir cilvēki – ar savām problēmām, izvēlēm, noskaņojumiem un mēģinājumiem apvienot un vienlaikus atdalīt karjeru un personīgo dzīvi.
Šajā grāmatā esmu pāri pusei, vienā lasīšanas piegājienā parasti izlasu par vienu, divām personībām. Un kopumā varu teikt – man šī grāmata ir brīnišķīgs atklājums. Kur es biju agrāk? Iespējams, agrāk es šai lasāmvielai nemaz nebiju gatava. Galu galā – īstās grāmatas mūs atrod īstajā laikā.
Janvārī, dodoties uz Ventspils Rakstnieku māju, līdzi neņēmu nevienu no mājās iesāktajām grāmatām – pirmkārt, lai soma nebūtu pārāk smaga un, otrkārt, tādēļ, ka zināju – pie pašas Rakstniekmājas atrodas Ventspils bibliotēka. Jau pirmajā vakarā turp devos un paņēmu 5 grāmatas. Iesāku lasīt vairākas, taču no sākuma līdz beigām izlasīju tikai vienu – Jūnasa Hasena Khemiri grāmatu "Viss, ko es neatceros". Tā man ļoti iepatikās, un pārdomas par to biju jau publicējusi gan portālā goodreads, gan savā Facebook joslā. Neko jaunu nepateikšu. Pārdomas un tēmas joprojām tādas pašas: atmiņa, atmiņas, nāve, dzīve, attiecības, uzticēšanās:
Kādu mēs atceramies cilvēku? Tādu, kāds viņš bija ar mums. Pat ne bija, bet drīzāk tādu, kādu mēs viņu redzējām. Ar savām acīm, savu būtību, pieredzi. Tieši tādēļ bieži vien tik ļoti atšķiras tas, kā vairāki cilvēki redz vienu un to pašu cilvēku. Jā. Interesanti. Ļoti. Grāmatu lasīju pa solītim un tad skrēju, grimu iekšā, līdu laukā un domāju par to, cik daudz un kā mūs var ietekmēt cilvēki, kuri ir mums līdzās, viņu uzskati, uzvedība. Cik daudz mūsu atmiņa sagroza, cik fragmentāra tā ir, cik aizmirstam un ko atceramies – par to ir šī grāmata un ne tikai. Arī par iemīlēšanos, mīlestību, draudzību, spēju uzticēties.
Arī dzejas lasīšanu neesmu atstājusi novārtā. Decembrī biju aizrāvusies ar Londonā (The Notting Hill Bookshop grāmatnīcā) iegādāto Richard Skinner krājumu "the light user scheme", kas man ļoti iet pie sirds. Vienu dzejoli no šīs grāmatas biju iemācījusies no galvas, lai tiktu pie Ziemassvētku dāvanām, (lai gan ar Ziemassvētkiem dzejolim nebija ne mazākā sakara). Patīk, ka autora dzejoļi vienlaikus uzbur stāsta motīvu (iztēlē veidojas bilde), kas tiek sasaistīts ar filozofiskām pārdomām.
 |
| šis nav tas, ko mācījos no galvas, bet apmēram parāda dzejas grāmatas būtību/stilu/noskaņu |
Vēl viena dzejas grāmata, ko šobrīd lasu, ir Rudy Francisco krājums "Helium", kas ir vienlaikus gan filozofisks, gan sadzīvisks un mūsdienīgs, gan viegli tverams. Manuprāt, brīnišķīga kombinācija, tāpēc lasu un baudu. Autors ir atklāts savos dzejoļos – runā par bailēm, problēmām, attiecībām, psiholoģiskām barjerām.
 |
| viens no grāmatas dzejoļiem |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru