No kā sastāv rakstīšanas process?

Kas ir rakstīšana? No kā tā sastāv? Ne jau no rakstīšanas vien. Ir daudz citu procesu un darbību, ap ko rakstnieka darbs un būtība grozās. 

Sāku vienu dienu par šo tēmu domāt un nonācu līdz idejai izveidot par to bloga ierakstu.

1. Rakstīšana

Jā, tas ir pirmais, taču nav nemaz tik pašsaprotams, kā pirmajā brīdī šķiet, jo (gandrīz) katrs rakstnieks apstiprinās, ka domāt par rakstīšanu (vai runāt par rakstīšanu), vai apsēsties, lai rakstītu, sanāk daudz biežāk nekā rakstīt. Spriežu, protams, pēc sevis.

Ņemot vērā, cik uzmanība ir izkliedēta un ar (vajadzīgu un nevajadzīgu) informāciju piepildīts prāts, tad nav nemaz tik viegli ne ar pilnīgu koncentrēšanos pievērsties rakstīšanas procesam, ne arī noķert impulsus, lai pierakstītu idejas, ko pēc tam attīstīt rakstu darbos.

Un tomēr tādi brīži, protams, ir, citādāk grāmatu šajā pasaulē nebūtu.

2. Dzēšana (paškritika, pašcenzūra)

Pārlasot iepriekšuzrakstīto, diezgan daudz sanāk dzēst. Izdzēst. Tas ir grūti, un brīžiem neceļas roka, taču no otras puses – tas ir gandrīz vai svētīgi. Ja otrā dienā uzrakstītais šķiet nekam nederīgs, tad rokai ir jāceļas un uzrakstītajam no šīs pasaules ir jāpazūd.

Arī pašā sacerēšanas procesā izsvītrotā bieži vien ir daudz vairāk par uzrakstīto. Piemēram, izmesti vienpadsmit dzejoļu melnraksti, pirms rokā ir īstais – tas, pie kura gribas apstāties.

3. Šaubas

Šaubas ir ļoti klātesošas rakstīšanas procesā. Neticu, ka ir kāds rakstnieks, kurš sev nekad neuzdod jautājumus: Vai uzrakstītais ir labs? Vai to kāds gribēs lasīt? Kāpēc es vispār rakstu? u.tml.

Jautājumiem, protams, ir gan plusi, gan mīnusi. Dažkārt šaubas bremzē nonākšanu pie jelkāda rezultāta (kā saka – labāk pabeigts nekā perfekts), bet citreiz šaubas ir īstajā vietā, jo patiešām ir lietas, kurām uz papīra labāk nedzimt.

Lasot Virdžīnijas Vulfas grāmatu "A Writer's Diary", pārliecinājos, ka arī rakstniekiem, kas jau ir izdevuši vairākas grāmatas un kas, viņiem vēl dzīviem esot, jau kļuvušas par klasiku, ir milzum daudz šaubu. Sākot katru jaunu darbu, rakstniekam ir jāsastopas ar šaubu lavīnu. Un darbu var uzrakstīt (lasīt – pabeigt) tikai un vienīgi tad, ja iemācās ar tām sadzīvot vai tās pārvarēt.

4. Nerakstīšana (tostarp writer's block)

Nerakstu es biežāk, nekā rakstu. Brīžiem labprātīgi, bet citureiz – tāpēc, ka iestājas pilnīgs "nav, ko teikt", un tādos brīžos rakstīt jēgas nav. Bēdīgāk ir tad, kad ir, ko teikt, bet neizdodas sakāmo iztulkot vārdos, vai arī balta lapa šķiet kā cietums, no kura nevar izlauzties. Tad ir jādodas garā pastaigā vai varbūt jāpievēršas kādam citam darbam, jo pieļauju, ka ne man vienīgajai ir lērums iesāktu darbu, kuri tā vien gaida savu pabeigšanu.

Pret nerakstīšanu labas zāles ir arī domubiedru grupas, kopīgi norunāti termiņi vai vienošanās par termiņu ar sevi pašu (ja vien esi sev autoritāte un nepārliksi/neatliksi sev solīto uz vēlāku un vēl vēlāku, un vēl vēlāku).

Pēc uzrakstītām un izdotām grāmatām mēdz būt arī ļoti dabiski nerakstīšanas posmi, ar kuriem, manuprāt, nemaz nevajag cīnīties, jo ir vajadzīgs laiks, lai sakrātu jaunu enerģiju, materiālu, idejas jauniem darbiem. Šādos gadījumos pauzes ir normāla un pat ļoti vajadzīga padarīšana.

5. Rediģēšana

Es kopumā ar rediģēšanu pārāk neaizraujos, kaut gan arī šai parādībai ir sava loma rakstīšanas procesā – piemēram, vienā dienā uzrakstu stāstu un tad nākamajā vai vēl pēc tam – pārlasu, rediģēju vietas, kas nepatīk – izņemu kādus teikumus vai tieši otrādi papildinu tekstu, kuram, manuprāt, tur vajadzētu būt. Jebkuru darbu var rediģēt mūžīgi, ja vien tas netiek izdots, tomēr es, uzrakstot darbu, intuitīvi jūtu, vai darbs ir pabeigts. Tiklīdz tāda sajūta ir, pie rediģēšanas vairs neatgriežos, ja neskaita darba uzticēšanu redaktoram. Manā gadījumā bieži notiek dzejoļu īsināšana. Iespējams, tādēļ, ka bieži dzejoli uzrakstu garāku, nekā nepieciešams, tas ir, nevaru laicīgi pielikt tam punktu.

6. Runāšana/domāšana par rakstīšanu

Patīkama nodarbe, kas diemžēl tiešā veidā neveicina teksta virzību, bet no otras puses – runāšanās par rakstīšanu var iedvesmot un uzlabot kopējo sajūtu/noskaņojumu par rakstīšanas procesu. Pēc labām sarunām par rakstīšanu bieži vien ātrāk gribas nokļūt mājās un rakstīt, rakstīt, rakstīt.

Šajā punktā noteikti iederas arī grāmatu lasīšana (par rakstīšanas tēmu), jo arī tā ir sava veida iedvesmošanās procesam un arī praktiskas informācijas iegūšana.

7. Vērošana (sevis, notikumu, cilvēku, vietu)

Lai rakstītu grāmatas, rakstniekam ir daudz jāvēro – gan pašam sevi un savas emocijas, gan apkārtējos un viņu attiecības, gan vidi, vietas, notikumus, gan arī sīkas detaļas, kas bieži vien aprakstiem piešķir īpašu noskaņu un rada īstenības un ticamības izjūtu.

Manā gadījumā vairāk notiek cilvēku, sevis un attiecību vērošana, jo tieši par šīm tēmām ir vislielākā daļa manu darbu.

8. Iedvesma (impulss)

Vislielākos impulsus dzejoļiem gūstu, esot ceļā, kustībā. Braucot automašīnā vai sabiedriskajā transportā, vai vislabāk – ejot kājām. Kustība atbrīvo prātu jaunām idejām un sauc pie papīra lapas. Taču ne vienmēr tas tā notiek, jo prātam patiešām jādod telpa, brīvība. Pārbaudot instagramu vai feisbuku, tas nenotiks. Atbrīvošanās nenotiek vienas minūtes laikā. Ceļam jābūt garākam par gājienu uz tuvāko veikalu.

Impulsu(s) darbiem mēdzu gūt arī no vides maiņas. Nokļūšana citā pilsētā vai ielā, kur nekad nav iets. No cilvēkiem. No mākslas. Būtībā katrs autors vai mākslinieks ir pats atbildīgs par iedvesmas daudzumu savos radošajos procesos. Katram ir savi veidi, kā to stimulēt vai pasaukt. Dažreiz ir slinkums vai nogurums to darīt. 

Labi strādā arī rakstīšanas treniņi, kas veicina radošu domāšanu un darbību. Iedvesma mīl tos, kas dara – tam es pilnībā piekrītu.

9. Vide

Savs stūrītis rakstīšanai, manuprāt, ir ļoti svarīgs. Arī tā kārtība/nekārtība un piemērotība/nepiemērotība var ietekmēt vēlmi rakstīt vai nerakstīt, bet ne tik ļoti, lai (ie)kārtošana aizņemtu vairāk laika nekā pati rakstīšana. Un tomēr reizēm viss notiek ačgārni. Kā jau dzīvē. 

10. Noskaņošanās

Noskaņošanās rakstīšanai notiek konstanti. To var saukt arī par prokrastinēšanu, piemēram, izgludināšu veļu un tad rakstīšu. Uztaisīšu kafiju un tad rakstīšu. Varu pateikt no savas pieredzes – rakstīšanai pilnīgi gatavs nevar būt nekad. Vienmēr būs kāds knifs vai darbs, vai novēršanās. Noskaņoties var mūžīgi, bet tad rakstīšanai vairs laika nepaliks, tāpēc jāizvēlas. :)

Lai izdodas!