Mans literārais ceļojums uz Lielbritāniju (Londona – Mančestera – Midlsbro)

Līdzīgi kā teicienā 'kal dzelzi, kamēr karsta' – arī ar iespaidiem jādalās, kamēr tie ir svaigi un aktuāli, vai ne? Tāpēc izmantošu laiku un iespēju, lai dalītos pēc-sajūtās par savu Lielbritānijas braucienu.

Taču, lai būtu lielāka skaidrība, par ko ir stāsts, vispirms – priekšvēsture.

Priekšvēsture I

Viss sākās februāra vidū, kad no Latvian Literature pārstāves Jutas saņēmu ziņu, ka esmu uzaicināta piedalīties divos European Poetry festival pasākumos; un tā kā to norises laiks plānojās dienu un divas pēc Londonas grāmatu tirgus, tad man tika piedāvāta iespēja ceļojumu iesākt Londonā, apmeklējot tirgu un nākamajā dienā ar vilcienu doties uz Mančesteru, kur paredzēta mana pirmā uzstāšanās. Protams, šādai iespējai būtu grēks nepiekrist – vēl jo vairāk tādēļ, ka 1) nevienā grāmatu tirgū iepriekš nebiju bijusi; 2) tā bija iespēja satikt savu izdevēju; 3) šogad Latvija un Baltijas valstis bija galveno viesu statusā, un mani ļoti interesēja redzēt, kā tas izskatās.

Priekšvēsture II

Mana gatavošanās šim braucienam sākās apmēram mēnesi pirms, un te īsumā jāpastāsta par festivāla būtību. European Poetry festival galvenā ideja un atslēgas vārds ir sadarbība. Visi dalībnieki tiek sadalīti pa pāriem; un katram pārim, sazinoties elektroniski, bija jārada kopdarbs, kas jāprezentē uzstāšanās dienā. Katrs ārzemju dzejnieks tiek salikts pārī ar kādu britu jeb vietējo dzejnieku. Visus organizatoriskos darbus veica Stīvens (Steven J Fowler) – gan aicināja dzejniekus no visas Eiropas, gan noteica, kurš ar kuru būs pārī. Man bija atsūtīti britu dzejnieku Scott Thurston un Tom Weir kontakti. Ar Skotu uzstājos Mančesterā; ar Tomu – Midlsbro.

Dzejas radīšanas process

Ar dzejnieku Skotu (Scott Thurston) sākām komunicēt vispirms, un jau pašā sākumā viņš piedāvāja man vienu no savām grāmatām atsūtīt pa pastu, kam es nevilcinoties piekritu. Skots ir ne tikai dzejnieks, bet ir cieši saistīts ar kustību un deju. Viņš vada visdažādākās meistarklases, kurās apvieno dzeju un deju kā terapijas veidus, dziedinot depresiju, piemēram. Kustības un ķermeņa tēmas ienāca arī mūsu kopradītajos dzejoļus, jo ļāvos Skota tematiskajiem impulsiem. Divus no dzejoļiem radījām, rakstot rindu pa rindai – vienu rindu viens, otru otrs utt. Vēl divus radījām apmainoties pantiem, nevis rindām.

Ar Tomu (Tom Weir) sākām komunicēt vēlāk, jo viņam kā sākumskolas skolotājam bija ļoti daudz darba un pieslēgties viņš varēja tikai aptuveni 2 nedēļas pirms pasākuma, kad viņam sākās atvaļinājums. Tas, ka 2 nedēļas pirms uzstāšanās mums vēl nebija prezentējamā materiāla, protams, mani satrauca, bet, kad apmainījāmies ar dzejoļiem, mums radās vairākas idejas jaunu darbu radīšanai. Pirmā ideja bija rakstīt atbildes vienam otra dzejoļiem, taču galu galā palikām pie otrās vai trešās idejas, kas man ienāca prātā, lasot viņa dzeju – no vārdiem, kas veido viņa dzejoli, es uzrakstīju savu, nosūtīju Tomam, un šī ideja viņam ļoti iepatikās. Nolēmām šādi katrs apspēlēt pa 3 dzejoļiem.

Ceļš

Mans ceļš sākās 12. aprīlī ar lidojumu uz Londonu. Agrā, agrā rītā, kas, pēc rīta saules spriežot, Latvijā solīja skaistu un saulainu dienu, par ko man bija prieks, neskatoties uz to, ka devos no Rīgas prom. Londona mani sagaidīja ar pilnīgu dūmaku. Lidmašīnai nolaižoties, skrejceļu varēja tikai nojaust.

Ceļā no lidostas uz centru, kas ilga ap 1 h 50 min, dūmaka turpināja būt un, ja godīgi, tā mani apbūra līdz esamības dziļumiem. Jau autobusā sāku veikt ceļojuma piezīmes, kā arī lasīt grāmatu "Mans vectēvs bija ķiršu dārzs", ko lidmašīnā pat neatvēru, jo aizmigu vēl pirms pacelšanās (un pamodos nolaižoties).

Ainava pa autobusa logu

Londona

Nonākot viesnīcā, izrādījās, ka mana istaba vēl nav gatava, tādēļ pie durvju sardzes atstāju bagāžu un devos kājām uz Londonas grāmatu tirgu, kas atradās aptuveni 25 min gājienā. Noejot kādas 10 min, sapratu, ka vēlos mazliet apstāties un apzināties mirkli – sajūtu, ka esmu klāt. Nolēmu ieiet kādā angļu izskata kafejnīcā, lai nobaudītu savu pirmo tās-dienas kafiju – baltu, skaistu, pacilājošu, nesteidzīgu.

Turpinot pastaigu, baudīju pilsētas pavasarīgās aprises – īpaši magnolijas, kas ir mani vismīļākie krūmziedi, un to ziedlapiņas, kas ir mani vismīļākie nokrišņi.

Nonākot līdz milzīgajai Olympia hallei, kur notika Londonas grāmatu tirgus, pagāja laiciņš, kamēr atradu Latvijas stendu, un pirmais cilvēks, kuru tur ieraudzīju, bija manas grāmatas tulkotājs Džeids (Jayde Will), kas mani ļoti iepriecināja, jo pazīstamas sejas padara jebkuru iejušanos svešā vidē daudz priecīgāku un atraisītāku. Kad parunājos ar viņu, devos stendā meklēt savu grāmatu. Pēc tam satiku Latvian Literature pārstāves Ingu un Jutu, kas man uzdāvināja fantastiskus suvenīrus ar #iamintrovert tematiku – lietus mēteli, komiksu grāmatu un pildspalvu.

Pēc tam stendā satiku arī savas grāmatas izdevēju Lawrence no A Midsummer Night's Press. Tā bija mūsu pirmā satikšanās, iepriekš bijām komunicējuši tikai elektroniski. Tad nu izmantojām iespēju un safotografējāmies kopējam arhīvam.

Ar grāmatas izdevēju Lawrence Schimel.                                     Ar grāmatas tulkotāju Jayde Will.

Tad iepazinos un kādu brītiņu parunājos ar literāro aģentu Vili Kasimu, vēlāk izstaigāju nelielu daļu no izstādes, kā arī aizgāju uz Dzejnieku stūrīti, kur notika pasākums "How to reheat leftover soup and recycle 4 poetry", kuru kūrēja latviešu autore un režisore Maira Dobele, prezentējot 12 īsfilmas, kam par pamatu ņemti Latvijas dzejnieku dzejoļi. Ļoti poētiski un valdzinoši darbi, tiesa gan, šādām īsfilmām prasījās mazliet klusāku un intīmāku gaisotni.

Pasākumā "How to reheat leftover soup and recycle 4 poetry".

Pēc Happy Hour Latvijas stendā (plkst. 16.00), kura laikā bija iespēja iemalkot Introverto alu, drīz sākās stenda novākšana. Sarunājām ar Džeidu un Tomu (Mrazauskas), ka aiziesim līdz viesnīcai un tad vakariņās. Tomam bija vairākas idejas, bet beigās aizgājām uz libāniešu restorānu, kur bija ļoti garšīgi wrapi (vai vārdam/ēdienam wrap ir latvisks tulkojums?) un libāniešu dzērieni (es izvēlējos vīnu, vīrieši – alu). Tad pēc dienas gaitā nostaigātajiem 10 kilometriem atgriezos viesnīcā un ļāvos 10 h ilgam miegam.

Mančestera

Nākamās dienas vienos man bija vilciens uz Mančesteru. Sēdēju ar skatu uz virzienu, kurā dodos, nevis lūkojoties uz vietu, no kuras aizbraucu. Gan tādēļ, ka šāda vieta man bija norādīta biļetē, gan tāpēc, ka tieši tā man patīk skatīties uz dzīvi. Visu ceļu lasīju, rakstīju un vēroju Anglijas ainavas, kurās pavisam lēni ienāca pavasaris. Un tomēr tas bija mazliet zaļāks nekā Latvijā. Pēc grāmatu tirgus man bija līdzi arī vairākas jaunas grāmatas, kuras ik pa laikam pašķirstīju.

Mana Mančesteras viesnīca atradās tieši pretī stacijai un mans numuriņš – 10. stāvā. Skats uz pilsētu pavērās tik plašs un vērienīgs, ka nemaz negribējās istabu pamest. Gribējās stāvēt pie loga visu pēcpusdienu un vērot pilsētu, kamēr tā pārvērstos par dzejoli manī, tomēr laika tik daudz man nebija.

Skats no viesnīcas loga.

Arhimēds

Tuvojās vakars un mana uzstāšanās, pirms kuras (stundu iepriekš) bija sarunāts tikties ar Skotu. Turklāt man bija jāierēķina laiks vēlajām pusdienām un ceļa atrašanai. Palīgā ņēmu google maps, kas reizēm niķojās, tomēr beigās piekrita mani aizvest līdz Anthony Burgess Foundation, kas ir grāmatas "Mehāniskais apelsīns" autoram veltīts centrs/kafejnīca/pasākumu vieta.

Ieņēmu vietu pie galdiņa un piezvanīju Skotam, kurš atbildēja, ka atrodas pavisam netālu un tūlīt būšot. Tā arī bija. Mēs satikāmies, iepazināmies, parunājāmies, vienreiz izmēģinājām savu lasījumu un tad nobaudījām pa vīna/alus glāzei. Skots izstāstīja, ka jūnijā piedalīšoties kādā ar deju saistītā festivālā Rīgā, tāpēc, ļoti iespējams, tiksimies vēlreiz jau pavisam drīz.

Gaidot pasākumu, vietas pie blakus galdiņa ieņēma lietuviešu dzejnieki/tulkotāji Rimas Uzgiris un Marius Burokas. Ar Rimas biju iepazinusies jau Londonas grāmatu tirgū iepriekšējā dienā, bet Marius satiku pirmo reizi. Mūsu iepazīšanās svētkiem par godu :) viņš man uzdāvināja savu tikko angļu valodā iztulkoto dzejas krājumu ar nosaukumu "Now I Understand", ko iztulkojis Rimas, kurš, kā izrādās, ir dzimis Amerikā.

Plašāks atskats uz pašu festivāla pasākumu ir šeit: https://www.europeanpoetryfestival.com/manchester , bet, lūk, mana un Skota uzstāšanās. 

Lasot pirmos divus dzejoļus, deklamējam katrs savas rindas, bet pēdējā dzejolī nolēmām apmainīties – es lasu Skota sacerējumus, viņš – manus. Trešajā dzejolī es lasu frāzes, ko Skots mūsu dzejolim ielika iekavās. Nezinu, kāpēc, bet tajā brīdī man ļoti gribējās smaidīt. Nolasītie darbi nav man īpaši raksturīgi, bet, kā jau minēju, ļāvos eksperimentam un Skota ideju impulsam.

Nākamajā dienā pēc brokastīm man bija pavisam maz laika līdz vilcienam uz Midlsbro; vienīgais, ko paguvu, – aizgāju līdz Skota ieteiktajai Waterstones grāmatnīcai (kāds pārsteigums!), lai iegādātu sev kādu dzejas suvenīru. Nopirku portugāļu dzejnieka Fernando Pessoa grāmatu "I have more souls than one". Lūk, dažas skaistas rindas no tās:

"Lightly, very lightly / a wind, a very light one, passes / and goes away, still very lightly /  and I don't know what I think / and have no wish to know"

Pati pilsēta, Mančestera, man saistīsies ar oranžajiem ķieģeļiem, dinamismu, būvniecību, kustību, pilsētnieciskumu un cilvēkiem, ko tur satiku.

Midlsbro 

Uz Midlsbro braucu kopā ar festivāla organizatoru Stīvenu un dzejnieci Rike (no Vācijas). Sākumā kopā sasēsties iespējas nebija, taču pēc kādas stundas, kad daudzi pa ceļam izkāpa, atradām iespēju sēdēt pie viena galdiņa. Stīvens cienāja mūs ar mandarīniem un stāstiem par to, kā dzejas un mākslas dzīve notiek Londonā un Lielbritānijā. Viņam ir milzīga pieredze gan pasākumu rīkošanā, gan uzstājoties un vadot dzejas meistarklases. Runājām arī par dzejas grāmatu tirāžām, kas būtībā – neatkarīgi no iedzīvotāju daudzuma ir līdzīgas gan Lielbritānijā, gan Vācijā, gan Latvijā.

Kā izrādījās, visi trīs bijām apmetušies arī vienā viesnīcā, kur nokļuvām pēcpusdienā; un atkal līdz pasākumam bija atlicis pavisam maz laika – paguvu izkrāmēties, aizkriet uz tehnikas veikalu pēc adaptera (lai varētu uzlādēt telefonu), (jo viesnīcā bija tikai britu rozetes), kā arī mazliet pastresoju par to, ka nākamajā rītā nav agro vilcienu, ar ko es varētu nokļūt līdz Durham Valley lidostai. Sapratu, ka jāņem taksis, un ar taksometra izvēli man palīdzēja viens no organizatoriem Harry Man (paldies viņam), sazvanīju, sarunāju taksometra ierašanās laiku, un tad (cik nu, bet) mierīgi varēju pievērsties dzejai un domām par uzstāšanos ar Tomu. Viens no dzejoļiem man nebija vēl gatavs, tāpēc sarakstīju to un devos uz Bistrot Pierre, kur ar Tomu bija sarunāta tikšanās pirms pasākuma, lai iepazītos un izrunātu uzstāšanās nianses.

Turpat netālu atradās arī modernās mākslas muzejs/institūts MIMA, kur notika pasākums. Laikā tas nesākās, tāpēc nopirku sev kafiju un lēnām noskaņojos, baudot saules starus, kas caur stikloto loga sienu iekļuva muzejā un paslepus klausījās mūsu radītos dzejoļus.

Ar dzejnieku Tom Weir pēc pasākuma

Plašāks atskats uz pašu festivāla pasākumu ir šeit: https://www.europeanpoetryfestival.com/middlesbrough , bet, lūk, mana un Toma uzstāšanās:

Pēcvārds

Šis brauciens bija fantastiska iespēja, pirmkārt, satikt daudzus brīnišķīgus Eiropas un britu dzejniekus, otrkārt, izkāpt no ikdienas rūtīm, treškārt, pavērot sevi jaunā vidē un apstākļos, ceturtkārt, pirmoreiz uzstāties ārpus Latvijas, piektkārt, ļauties Anglijas pavasara tuvošanās sajūtām un paceļot sevī, pilsētās, cilvēkos, veikt ceļojuma piezīmes, lasīt pa ceļam, saņemt dāvanā vairākus dzejas krājumus no autoriem.

Rīts Midlsbro pilsētā. Gaidot taksometru uz lidostu.

Paldies

Mīļš un milzīgs paldies (brauciena sakarā): Latvian Literature (īpaši Ingai, Jutai, Madarai, kuras palīdzēja un organizēja, un atbildēja uz visiem maniem jautājumiem) par sagādāto iespēju, European Poetry festival organiatoram Stīvenam (Steven J Fowler) par uzaicinājumu, palīdzību, koordinēšanu, Tomam (Tom Weir) un Skotam (Scott Thurston) par brīnišķīgo sadarbību un manu dzejas apvāršņu un impulsu paplašināšanu, Lawrence Schimel par manas grāmatas izdošanu, Jayde Will – par tās tulkošanu un visbeidzot – paldies britu lietum, ka nelija.

Nobeigumā foto ar maniem literārajiem suvenīriem, kas lielākoties ir dāvinājumi – paldies Skotam, Lorensam, Jonam, Mariusam par dzejas grāmatām un Latvian Literature par komiksu grāmatu "The Life of I".