Trešdienas (11. marta) vakarā, ejot ar Kristu un Kasparu no kino un Valdemāra/Kalpaka krustojumā atvadoties, uzjautāju viņiem par turpmākajiem pasākumu plāniem – kino, koncertiem, teātriem, nemaz neiedomājoties, kā "iegriezīsies" publisku pasākumu pasaule vai precīzāk sakot – nogriezīsies. Ka viss no nosauktā tiks atcelts, pārcelts, iepauzēts. Pati biju nolēmusi nedēļas nogalē doties uz dzimto pusi, nenojaušot, ka nolemšu te uzkavēties ilgāk nekā parasti, jo kur skriet? Darbus varu veikt attālināti, un viss pārējais ir no strīpas nost.
Mans brauciens uz dzejas festivālu Ēģiptē "sasvārstījās" jau apmēram divas nedēļas pirms ārkārtas situācijas. Sākumā organizators tikai izteica varbūtību, ka atcels, bet jau tad nojautu, ka diez vai būs. Lidojums bija paredzēts 23. martā, savukārt uz Īriju (Eiropas Dzejas festivāla pasākumu) paredzēto braucienu (17. apr.) oficiāli atcēla 14. martā, pirms 4 dienām.
Par to īpaši nesatraucos, jo viss ir pamatoti. Ne jau tas, kas ar mums nenotiek, mūs definē. Gan jau būs jauni festivāli. Tikmēr esam spiesti gan palēnināt savu tempu, gan paātrināt (vai drīzāk – paplašināt) savu radošo domāšanu, lai rastu jaunus veidus, kā tikt galā ar neparedzēto (daudziem tie ir finansiāli zaudējumi, izaicinājums koncentrēties darbiem, ķerot visas iespējamās informācijas "druskas" par vīrusu, mēģinājums atrauties no soc. tīkliem u.c.)
Apkopojot draugu nostājas un domas, secinu, ka lielākoties manā "burbulī" cilvēki uzvedas apzināti un arī mēģina cits citam palīdzēt vai vismaz uzjautāt, kā iet un ko dara šajos apstākļos. Daži priecājas, ka beidzot ir laiks uzrakstīt draugiem, citi bēdājas, ka tik ilgi ar draugiem nevarēs satikties, vēl citiem – nekas daudz nemainās, vien tagad ir oficiāls attaisnojums iemīļotam dzīvesveidam – izolācijai no sabiedrības. Kā ir man? Darba ziņā nekas nemainās, taču sociālā dzīve ir "uz pauzes". Draugus un domubiedrus parasti satieku bieži (koprakstīšanās, grāmatu klubā, gājienos uz kino utt.) Tas viss šobrīd izpaliek, taču vienlaikus man nav iebildumu šādā pauzē pabūt un izvērtēt to, kā man pietrūkst (visvairāk), tikmēr veltot laiku introvertākām nodarbēm. Brīvajā laikā lasu, rakstu un noskatos kādu filmu vai raidījumu, kā arī eju pastaigās. Pagaidām esmu nobāzējusies pie vecākiem, Krāslavā, taču, iespējams, drīz atgriezīšos Rīgā. Neesmu vēl izlēmusi, kad tieši. Šo pirmo ārkārtas situācijas vilni un trauksmi ir labi izdzīvot kopā ar tuviem cilvēkiem.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem šai pandēmijas nedēļā ir koncentrēšanās, tas ir, mēģinājumi pieslēgties jebkam citam, kas nav ziņas par pandēmiju. Gribas visam atsekot un vienlaikus gribas par visu būt informētai. Līdzīgās sajūtās dalās arī mani draugi. Vieglāk ir ar tiem darbiem, kuriem ir termiņš. Tos padaru laikā.
Koncentrēšanos mēģinu trenēt, lasot "Parīzes Dievmātes katedrāli". Grāmata ir 1927. gada izdevums. Lasās ļoti lēni, taču trenēju pacietību un nepadodos. Tāpat palīdz pastaigas, pēc kurām prāts ir "patīrīts". Rakstu dienasgrāmatu, taču Krāslavā tas izdodas daudz retāk nekā Rīgā. Iespējams, tādēļ, ka pietrūkst savas vides un sava rakstāmgalda.
Šeit savukārt, mammas ritmam pieskaņojoties, izdodas kopā parūpēties par regulārām maltītēm, kā arī imunitātes stiprināšanai mamma ik rītu lutina ar granātābolu/burkānu vai apelsīnu/burkānu svaigi spiestu sulu. Tas ļoti uzmundrina. Tāpat kā pastaigas ar suni, sarakste(s) ar draugiem un arī tas, ka šodien beidzot atsāku dzejoļu rakstīšanu.
Kamēr visa pasaule pašizolējas, ir svarīgi nepašizolēties pašiem no sevis, klausīties sevī, bagātināt sevi, iemācīties kaut ko jaunu vai vismaz jaunus veidus, kā darīt to pašu. Es gribētu iemācīties atšķirt putnu balsis, sāku jau to šodien lēnām darīt. Ko vēl? Labprāt vēl pabaudīšus filmas. Feisbukā jau dalījos, nopublicēšu arī te dažas filmas, ko var noskatīties par brīvu:
Turpinu arī fotografēt. Te ir viena no manām mīļākajām fotogrāfijām, ko uzņēmu Krāslavā. Ar to arī pagaidām atvados. Lai izdodas veiksmīgi un bagātīgi dzīvot pašizolācijas apstākļos un laikos. Tiekamies tad, kad tiekamies! Rakstīšu vēl, bet ne pārāk regulāri.
Kas atcelts?
 |
| 11. marts, Splendid Palace durvis |
Mans brauciens uz dzejas festivālu Ēģiptē "sasvārstījās" jau apmēram divas nedēļas pirms ārkārtas situācijas. Sākumā organizators tikai izteica varbūtību, ka atcels, bet jau tad nojautu, ka diez vai būs. Lidojums bija paredzēts 23. martā, savukārt uz Īriju (Eiropas Dzejas festivāla pasākumu) paredzēto braucienu (17. apr.) oficiāli atcēla 14. martā, pirms 4 dienām.
Par to īpaši nesatraucos, jo viss ir pamatoti. Ne jau tas, kas ar mums nenotiek, mūs definē. Gan jau būs jauni festivāli. Tikmēr esam spiesti gan palēnināt savu tempu, gan paātrināt (vai drīzāk – paplašināt) savu radošo domāšanu, lai rastu jaunus veidus, kā tikt galā ar neparedzēto (daudziem tie ir finansiāli zaudējumi, izaicinājums koncentrēties darbiem, ķerot visas iespējamās informācijas "druskas" par vīrusu, mēģinājums atrauties no soc. tīkliem u.c.)
 |
| Pašizolācija. Laukos. 18. marts, trešdiena. |
Apkopojot draugu nostājas un domas, secinu, ka lielākoties manā "burbulī" cilvēki uzvedas apzināti un arī mēģina cits citam palīdzēt vai vismaz uzjautāt, kā iet un ko dara šajos apstākļos. Daži priecājas, ka beidzot ir laiks uzrakstīt draugiem, citi bēdājas, ka tik ilgi ar draugiem nevarēs satikties, vēl citiem – nekas daudz nemainās, vien tagad ir oficiāls attaisnojums iemīļotam dzīvesveidam – izolācijai no sabiedrības. Kā ir man? Darba ziņā nekas nemainās, taču sociālā dzīve ir "uz pauzes". Draugus un domubiedrus parasti satieku bieži (koprakstīšanās, grāmatu klubā, gājienos uz kino utt.) Tas viss šobrīd izpaliek, taču vienlaikus man nav iebildumu šādā pauzē pabūt un izvērtēt to, kā man pietrūkst (visvairāk), tikmēr veltot laiku introvertākām nodarbēm. Brīvajā laikā lasu, rakstu un noskatos kādu filmu vai raidījumu, kā arī eju pastaigās. Pagaidām esmu nobāzējusies pie vecākiem, Krāslavā, taču, iespējams, drīz atgriezīšos Rīgā. Neesmu vēl izlēmusi, kad tieši. Šo pirmo ārkārtas situācijas vilni un trauksmi ir labi izdzīvot kopā ar tuviem cilvēkiem.
Kas neatcelts?
- Neatcelts šajā laikā ir atbalsts, ko varam sniegt viens otram – pajautājot, kā iet vai piedāvājot palīdzību un/vai idejas (sarakstoties ar Āri no Spiikiizi, radās ideja viņu atbalstīt, nopērkot trīs kafijas, ko izdzeršu tad, kad Spiikiizi būs atkal vaļā. Tā Āris sāka tirgot nākotnes kafijas).
- Neatcelts ir pavasaris, kurš "nesēž mājās", bet visiem spēkiem spraucas laukā. Neatceltas ir pastaigas svaigā gaisā (vislabāk mežā), lai šos "spraucienus" pavērotu. Šodien laukos klausījos dzērvju kliedzienos, – tas bija skaistākais dienas notikums! ŠEIT var paklausīties.
- Neatcelta ir attālināta kultūras baudīšana. Kultūras cilvēki un organizācijas dāsni piedāvā visdažādākās iespējas – tiešsaistes koncertus, operas, lasījumus, filmas, atlaides grāmatām utt. Par to, kā šis laiks ietekmē/s kultūras un pasākumu nozari, var uzzināt jaunākajā Kultūrdevā.
- Neatceltas (un pat papildinātas) ir iespējas radoši padarboties pašiem. Rakstīt pandēmijas dienasgrāmatu vai jebko citu (es šobrīd strādāju pie jauna dzejoļu cikla), radīt melnbaltu zīmējumu, kas atklātu idejas, kā padarīt pasauli labāku, fotografēt, lasīt, dziedāt, krāsot, dalīties nostalģijās ar jaunības bildēm, kā tas tagad notiek feisbukā utt.
Dienas saule un vakara saule 17. martā.
Pašizolācija. Izaicinājumi un prieki.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem šai pandēmijas nedēļā ir koncentrēšanās, tas ir, mēģinājumi pieslēgties jebkam citam, kas nav ziņas par pandēmiju. Gribas visam atsekot un vienlaikus gribas par visu būt informētai. Līdzīgās sajūtās dalās arī mani draugi. Vieglāk ir ar tiem darbiem, kuriem ir termiņš. Tos padaru laikā.
Koncentrēšanos mēģinu trenēt, lasot "Parīzes Dievmātes katedrāli". Grāmata ir 1927. gada izdevums. Lasās ļoti lēni, taču trenēju pacietību un nepadodos. Tāpat palīdz pastaigas, pēc kurām prāts ir "patīrīts". Rakstu dienasgrāmatu, taču Krāslavā tas izdodas daudz retāk nekā Rīgā. Iespējams, tādēļ, ka pietrūkst savas vides un sava rakstāmgalda.
Šeit savukārt, mammas ritmam pieskaņojoties, izdodas kopā parūpēties par regulārām maltītēm, kā arī imunitātes stiprināšanai mamma ik rītu lutina ar granātābolu/burkānu vai apelsīnu/burkānu svaigi spiestu sulu. Tas ļoti uzmundrina. Tāpat kā pastaigas ar suni, sarakste(s) ar draugiem un arī tas, ka šodien beidzot atsāku dzejoļu rakstīšanu.
Nobeigums
- Kristīnes Želves "Mērijas ceļojums";
- Matīsa Kažas "Vienu biļeti, lūdzu!" + viņa jaunāko filmu "Klejotāji" var noskatīties par maksu TE;
- Gunta Bojāra "Vīrietis un dālijas";
- Plašs filmu piedāvājums (lieliem un maziem) ir platformā: https://www.filmas.lv/
- IDFA dok. filmas: https://www.idfa.nl/en/collection/free
Turpinu arī fotografēt. Te ir viena no manām mīļākajām fotogrāfijām, ko uzņēmu Krāslavā. Ar to arī pagaidām atvados. Lai izdodas veiksmīgi un bagātīgi dzīvot pašizolācijas apstākļos un laikos. Tiekamies tad, kad tiekamies! Rakstīšu vēl, bet ne pārāk regulāri.
 |
| 14. marts. Krāslava. |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru