Piezīmes Kobes dārzā (30. aprīlis)

Un es izeju laukā, lai apskatītos, ar ko šī diena atšķiras no citām. Kaut gan – nē. Drīzāk tādēļ, ka laukā ir siltāk nekā dzīvoklī. Man sāp kakls, un jūtos nogurusi, bet zinu, ka jebkurā gadījumā šī pastaiga man nāks par labu.

Pirmais, ko pamanu, iznākot no mājas, – kaķi vairs neslēpjas zem motoru pārsegiem. Viņi gozējas puķu dobēs. Nekustīgi kā dekorācijas.

Vispirms nezinu, kur iešu, bet, tuvojoties Kobes dārzam, nolemju, ka piestāšu tur. Lai parakstītu.

*

Uz pilsētas striķiem parādījusies veļa. Gandrīz katrā pagalmā. Un es viņus ļoti labi saprotu. Pavasara saulē žuvušai veļai ir cita smarža. Es arī tā daru. Tu uzvelc pavasari, kad uzvelc pavasara saulē žuvušu kreklu, – nodomāju pie sevis.

Tuvojas vakars. 

Ko vēl es pamanu? Katrā otrajā daudzstāvmāju dzīvoklī logi ir vaļā. Aiz dažiem no tiem var redzēt puķes vāzēs, grāmatu plauktus, atvērtas avīzes, saklātas gultas. 

Uz ielām satiekas nejauši paziņas. "Mēs dzīvojam Āgenskalna priedēs, tāpēc te riņķojam," viena suņa saimniece teic otrai. Kāds dēls mammai sarunā stāsta par labāko dvojošņiku savā klasē. "Ko nozīmē labākais," mamma viņam jautā. "Nu labākais. Visvairāk divnieku viņam."

Iekšpagalmos visbiežāk dzirdētā frāze ir "Padod uguni!". Kāds vīrietis sievietei saka: "Es neko tādu neteicu!" – viņi strīdas par malku grilam.

"Atdod čipsus," – viens puika skrien pakaļ otram parka pretējā pusē.

Daži vīrieši parka apkārtnē ir piedzērušies. Ķirsī vai pipelē – nezinu. "Tu mani rīt te vairs neatradīsi," – kāds vīrs teic otram. "Kur tad tu?" otrs jautā. "Uz ārzemēm braucu. Prom. Uz Zviedriju." Un viņš pagriežas un aiziet.

Vienlaikus dzirdu putnus, ātro palīdzību un bērnu balsis – dzīvība, kurai blakus vienmēr kādam sāp. Kāds tuvojas nāves robežai, kaut gan – pavasarim pilnbriestot, nāvi ir daudz grūtāk iedomāties nekā ziemā. Es, piemēram, nezinu, kādā mājā es gribētu dzīvot, bet to, ka dzīvot gribu, es zinu, – nodomāju. Pavasaros – jo īpaši.

Palaikam pabrauc garām kāds velosipēdists vai skrituļotājs. Es vienkārši sēžu un to visu pierakstu.

Bet, kad garām aizrūc mašīna, man gribas novēlēt šoferiem un pasažieriem no tās izkāpt. Katrs šādā dienā ir pelnījis pastaigu. Lai tas notiktu, jāmīl ir iet, nevis kaut kur doties. 

Tuvojas vakars. 

"Vai varam vēl mazliet paspēlēties?" – pēc brītiņa bērni vaicās vecākiem. "Šodienai pietiks," – viņi atbildēs.

Kustība. Pavasarī tās ir vairāk, man šķiet. Dūmi kustas. Kāpj laukā no iekšpagalmiem, kuros strīdas vai mīļojas pāri. Mums pašiem kā dūmiem dažreiz gribas pacelties gaisā, izskriet no saviem iekšpagalmiem un žogiem.

Dreiliņu iela

Pamanu mazu mušiņu uz t-krekla, notraucu to ar vieglu vēzienu. Pienāk zvirbulis – it kā apskatīties, ko es te daru, tad aizlido. Kanālā – bērnu atspulgi. Uz soliņiem – joprojām pieaugušie.

"Man Gabriela par tevi daudz stāstījusi," – teic viens puika otram pie blakus soliņa. Vienam no viņiem – NYC uzraksts uz t-krekla. Pieskrien trešais, kliedzot: "Jūs redzējāt, kā es Vaļu aplēju?"

"Kad vajag – viņi neķeras," savu neizdevušos lomu draugam komentē kāds garāmejošs zvejnieks ar makšķeri rokās. Tad viņi atvadās.

Puika, slapju muguru, – acīmredzot tikko apliets, iesper ar kāju pa miskasti. "Tā nevajag darīt," to ieraudzīdama, viņam uzsauc mamma. 

Man gribas kafiju. Aizveru piezīmju kladi, ielieku somā un eju mājup. Ielas atpakaļceļam izvēlos nevis pēc nosaukumiem, bet pēc tā, cik kurā ielā ziedošu koku. Kur redzu vairāk – tur arī eju.

Tuvojas vakars.

Piemājas dārzā ieraugu, ka tulpes, kas pirmīt bija atvērušās kuplas, nu ir aizvērušās ciet. Uz vakaru, uz nakti.

Cik gara bija mana pastaiga? – jautāju sev.

Un mana pēdējā doma, pirms ienāku kāpņutelpā, ir "palaist garām nozīmē nevis nebūt tur, bet nebūt šeit".

Un man šķiet, ka esmu. 

Arlabvakaru,

Inga

Ormaņu iela