Balkons ir savdabīga vieta. Ne vairs mājas, ne vēl āra. It kā. Neviens un abi. Vienlaikus esi savā teritorijā un esi redzams ikvienam, kurš izdomās pavērties augšup. Biežāk gan pats būsi novērotājs. Kā tādā putnu tornī, tikai vērot varēs gan putnus, gan cilvēkus, gan pilsētvides fragmentu – tik tālu, cik ļaus skatiens. Ja gribēsies tālāk, var pieslēgties iztēlei.
Dažreiz skatiens aizķersies putnu sapulcēs, citureiz – pretējās mājas logos vai balkonos, kur notiek pīppauze vai veļas diena. Varbūt kafija. Vai temperatūras pārbaude, pirms iet laukā. Katram savi notikumi uz balkona.
Es mēdzu uz balkona iznest krēslu un pavadīt tur kādu brīdi. Vai pastāvēt kādu laiku pusnaktī, pirms eju gulēt. Saslēgt savu klusumu ar pilsētas skaņām, un skatīties, kas veidojas.
Dažreiz sēžu nakts tumsā; dažreiz dzeru kafiju rīta dzestrumā.
Protams, notiek arī veļas karināšana, domāšana, sapņošana, šaubas, vai kaut kur doties.
Domas atlido un aizlido. Kāda pakavējas ilgāk, citai – īss mūžs. Citas jāgaiņā prom, citas – jāsamīļo.
Balkons, tāpat kā kāpņutelpa, ir viena no manām tēmām. Varu to tirzāt gandrīz bezgalīgi. Vārdos, fotogrāfijās, sajūtās, jo katru dienu nāku tur cita un arī diena ir cita, līdz ar to mainās akcenti, noskaņas un acu skatienu pieturas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru