 |
| Eglītes sargs. |
Ievads (mikroautobuss)
Mans ceļš uz Krāslavu iesākās ar Čaplina bērnību, kaut gan nē... Ja tā padomā, drīzāk ar mirkli, kad iekāpu mikroautobusā uz Baložiem, no kurienes tālāk uz Krāslavu braucām kopā ar māsas ģimeni.
Mikriņa biļetei biju sagatavojusi precīzu naudu. Te jāpiebilst, ka parasti (vismaz manā pieredzē) sabiedriskā transporta šoferiem nepatīk, kad viņiem dod pārāk lielu vai neprecīzu naudu, tāpēc gribēju kā labāk, un mani ļoti neiepriecināja viņa izmestā frāze: "Varējāt vēl vairāk melno iedot! Tad mēs vēl ilgāk brauktu!"
Pēc tā, kā šoferis runāja ar citiem pasažieriem, nopratu, ka vaina nudien nav manos melnajos centos, kuru, starp citu, nebija pārāk daudz, bet drīzāk – viņa noskaņojumā. Mēģināju iekšēji pameklēt viņam attaisnojumu, – ka diena patiešām ir traka, viņam nav laika pārtraukumam/pusdienām/emociju sakārtošanai, jo sastrēgumu sakarā visi transporti kavē utt.. Taču, vērojot viņa uzvedību un attieksmi pret pasažieriem visu turpmāko ceļu, nonācu pie secinājuma, ka viņa nelaipnā izturēšanās pārkāpj pat manas pa-un-ie-cietības robežas. Lai kā būtu, tomēr ar nelaipnību uz nelaipnību atbildēt negribēju, un, kāpjot no mikriņa, pateicu viņam paldies (par braucienu), kā daru to parasti.
Čaplins + dzejolis
Nonākot pie māsas, manas domas novērsa gan māsas un viņas meitiņu kvēli sirsnīgā satikšana, gan Čaplina grāmata "Mana dzīve", ko Aina bija izglābusi no bibliotēkas makulatūras kastes un piedāvājusi man. Es ar milzīgu prieku piekritu piedalīties grāmatas glābšanas operācijā, jo manī svaigos un spēcīgos iespaidos dzīvoja pirms dažām dienām redzētā Čaplina filma "Cirks", kas tika izrādīja Splendid Palace kinoteātra dzimšanas dienas seansā.
Vērojot, kā māsa pabeidz krāmēt somas, es sāku šķirstīt Čaplinu... Un, lai arī sākumā grāmatu uz Krāslavu nebiju domājusi ņemt, tomēr, palasot pirmās lappuses, pārdomāju. "Tomēr ņemšu," - teicu māsai.
Arī ceļā mazliet palasīju.
Pēc tam – Krāslavā. Daudz.
Ļoti patīk. Tas ir ceļojums Čaplina bērnībā, kas man daudz atgādina no savas. Daži teikumi vārds vārdā man ir uzrakstīti arī manās bērnības piezīmēs. Tas man lika vēlreiz aizdomāties par to, cik mēs, cilvēki, savā iekšējā būtībā esam līdzīgi. Šī doma satiekas arī ar šo īso dzejoli, ko uzrakstīju oktobrī:
***
Visos bērnības žurnālos un mācību grāmatās
mums lika meklēt atšķirības.
Trīs, piecas, desmit.
Jo vairāk, jo labāk.
Tā mēs meklējām, meklējām, augām un pieaugām,
un tagad man šķiet, ka varbūt tomēr
mums būtu bijis jāmācās meklēt
līdzīgo.
P.S. Priecīgus!
Bēniņi
Būdama laukos, ar mammu uzkāpu bēniņos. Kāpām pēc eglīšu mantām, ar kurām vēlējāmies izrotāt vienu no eglītēm, kas aug ceļmalā (piemājas pļavā). Tāpat gribēju bēniņos sameklēt vecās dienasgrāmatas. Atradu vienu, kas rakstīta diezgan agrā vecumā (10-11 gados). Pārsteidza tas, ka vairumā dienu rakstīju nevis pagātnes formā, bet gan to, ko konkrētajā dienā darīšu. Piemēram, 1997. g. 14. jūnijā rakstīju: “kad Aina aizies uz ezeru un mamma uz laukiem, es palikšu viena un klausīšos mūziku.”
Lielākoties dienu ieraksti vijas ap to, ko skatīšos, kur iešu, ko satikšu. Tikai atsevišķos ierakstos esmu notikumus vēstījusi pagātnes formā. Kopumā koncentrēšanās uz nākotni manā dzīvē ir saglabājusies, taču reizēm patīk atskatīties arī uz notikušo, papriecāties par piedzīvoto un arī papliķēt sev uz pleca par padarīto.
Ceru personīgajam atskatam pievērsties 28., 29., 30. decembrī, taču, protams, svarīgāk par visu ir mācēt izkāpt no domām par pagājušo un nākamo, baudot esošo sevi, esošo mirkli un cilvēkus, notikumus sev apkārt. To arī novēlu gan šajos Ziemassvētkos, gan Jaunajā gadā.
Citāti
Nobeigumā vēlos padalīties ar dažiem citātiem no Čaplina autobiogrāfijas:
"Ik vakaru, atnākusi no teātra, viņa mēdza atstāt uz galda dažādus gardumus – Neapoles kūkas šķēli vai konfektes, lai mēs no rīta tos ar Sidneju atrastu un saprastu, ka nedrīkst trokšņot, jo māte parasti ilgi gulēja."
"Šai tumšajā Ouklistrītas pagrabstāvā māte iededza man visbrīnišķīgāko gaismu, kādu pasaule jebkad pazinusi un kas apveltījusi literatūru un teātri ar visdiženākajiem un pilnskanīgākajiem tematiem: mīlestību, līdzcietību un cilvēcīgumu."
"Ikvienai krīzei ir savs kulminācijas punkts, – un mums tas bija laimīgs."
"Brašā, sparīgā mūzika likās nežēlīgi vienaldzīga pret manu nelaimi, tomēr, skaņām izgaistot tālumā, es savukārt nožēloju, ka tās vairs nav dzirdamas."
"Spožā pēcpusdienas saule likās nežēlīgi atsedzam mūsu postu."
"Tev jāraksta biežāk, lai es justu, ka man ir brālis."
"Biju sasniedzis grūtos un nepievilcīgos agras jaunības gadus ar visām tiem raksturīgajām pusaudžu dzīves iezīmēm. (..) Mans prāts atgādināja kūniņu, no kuras tomēr reizēm pēkšņi izlauzās nobriedušu domu stars."
"Es mēdzu gaidīt brīdi, kad varēju viņai paiet garām uz kāpnēm un izdvest ‘Labvakar’, - uz ko viņa mundri atbildēja ‘Labvakar’. Tas bija viss, kas starp mums jebkad notika." (Č. Čaplins)
 |
| Mežrozītes (22.12.18.) |
 |
| Sniega rotaļas bērza zaros (23.12.18.) |
 |
| Grāmata, ko lasu svētku brīvdienās (21.12.18.) |
 |
| Pirmssvētku noskaņas pie izrotātās lauku egles |
 |
| Apsnieg viss. |
 |
| Fragments no dienasgrāmatas, ko rakstīju 10 gadu vecumā. |
 |
| Lauku ziemīgās pastaigas (23.12.18.) |
 |
| No tās pašas 1997. gada dienasgrāmatas |
 |
| Krāslavā uzziedējusi garākā nakts (21.12.18.) |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru