2019. gada 3. janvāris

2018. gada radošās dzīves pieturpunkti (divpadsmit kolāžās) (ar komentāriem)

2018. gads bija ļoti bagāts un bagātinošs. Izveidoju 12 foto-kolāžas, kas veltītas maniem aizgājušā gada radošās dzīves pieturpunktiem, kā arī nobeigumā tos papildināju ar vēl daudziem citiem, – ne mazāk svarīgiem. 


1. Brauciens uz Rakstniekmāju Ventspilī


"Laiks vēl pumpuros. Diena mostas manās miegainajās acīs, kas ilgi nevarēja aizmigt vakarnakt. Apstājos. Paklausos jūru. Kaijas izjauc mūsu div-vientulību, kaut gan nē, vientulība tā nav. Vienkārša esamība. Būšana."

Šis ir fragments no manām pagājušā gada 9. janvāra piezīmēm, dzīvojot Rakstniekmājā, kas ir īpaša vide, notikums, izraušanās no (p)ierastā. Jaunu vēsmu, tēlu ienākšana dzejā, dzīve citā pilsētā, citas kultūrvides baudīšana, jaunu cilvēku iepazīšana. 

No janvāra ciemošanās īpaši atceros iepazīšanos ar tulkotāju Zigurdu Skābardi, ar kuru vienuvakar' pastaigājāmies pa stindzinošo, naksnīgo janvār-Ventspili. 

Pa logu man bija redzama pilsētas egle, pie mājas atradās bibliotēka, kurā ņēmu lasāmo, atceros, ka tai reizē Ventspilī izlasīju grāmatu "Viss, ko es neatceros", uzrakstīju vienu stāstu, vienu recenziju, vairākas dzejoļu skices, kā arī, sazvanoties ar savu dzejas tulkotāju Džeidu Vilu, strādājām pie tulkoto dzejoļu rediģēšanas.


2. Grāmatu klubu tikšanās


(Gan BaronRozes, gan Spiikiizi) grāmatu klubos es 2018. gadā parādījos diezgan neregulāri. Spiikiizi grāmatu klubu pārņēmu savos grožos un dalībniekiem ierosināju pirms katras reizes sarunāt/nolemt, vai tiekamies. Tikšanos parasti rīkojam, ja pieteikušies nākt vismaz 4 cilvēki.

No Rozes grāmatu kluba spilgti atmiņā palikusi izbraukumtikšanās Dauderos. Mūsu lasāmtēma bija Latvijas zelta gadi literatūrā (20. - 30. gadi). Katrs no šīs tēmas kaut ko izlasījām un pastāstījām (es runāju par Eglīša “Homo novus”, kurai tobrīd biju pusē). 

Spiikiizi 2018. gada grāmatkluba sezonu noslēdzām tai pašā vakarā, kad noslēdzās Prozas lasījumi, tas ir, 9. decembrī, – abus pasākumus savienojām, pēc grāmatu kluba kopīgi aizejot uz prozas vakaru, kurā savus darbus lasīja Arno Jundze, Inga Gaile, Aivars Eipurs, Kristīne Ulberga un Svens Kuzmins. 2019. gadā pirmā Spiikiizi grāmatu tikšanās notiks 6. janvārī 18.00.


3. Grāmatas "Having Never Met" iznākšana, Londonas Grāmatu tirgus un dalība Eiropas Dzejas festivālā Mančesterā un Midlsbro


Grāmata "Having Never Met" (vēl un vēlreiz paldies Džeidam par tulkošanu un Lawrence no A Midsummer Night's Press – par izdošanu, kā arī platformai Latvian Literature – par atbalstu un koordinēšanu) kļuva par manu biļeti uz Londonas Grāmatu tirgu, kur, jāteic, ieskrēju tikai, lai iepazītos ar savu izdevēju, parunātos ar Džeidu, apskatītu stendu un parunātos ar vēl dažiem jaukiem cilvēkiem, – pārējo darbu darīja pati grāmata, jo man bija jādodas tālāk – uz Mančesteru un pēc tam uz Midlsbro, kur piedalījos Eiropas Dzejas festivāla lasījumos. Katrā no tiem biju ielikta pārī ar kādu no britu dzejniekiem (Mančesterā ar Scott Thurston un Midlsbro ar Tom Weir), ar kuriem iepriekš elektroniski sazinoties, bijām sacerējuši kopdarbus pirmatskaņošanai festivālā.


4. Ventspils Rakstniekmāja OTRREIZ


Tā kā mans mēnesis Rakstniekmājā bija sadalīts uz pusēm, otras divas nedēļas sarunāju Ventspilī pavadīt siltākā laikā – maija sākumā. Mans īpašais rituāls siltajā sezonā bija ik dienu doties rakstīt uz jūru. Sēdēju uz attēlā redzamā soliņa un vismaz stundu tur rakstīju visu, kas ienāca prātā. Ķēru impulsus, sarunas ar viļņiem, ar sevi, ar debesīm. 

Tāpat arī lasīju. Kamingsa un Ogriņa dzeju, Eipura minimas un Viljamsa "Stouneru".

Skaistākais maija ciemošanās reizē bija iepazīšanās ar krievu rakstnieci Darju Bobylevu un ukraiņu dzejnieci Natāliju Beltchenko, ar kurām reizi pa reizei kaut kur kopā aizgājām vai vienkārši pabaudījām vīnu Rakstniekmājas pagalmā. Tāpat sarīkojām arī radošo vakaru, kurā katra iepazīstinājām ar saviem darbiem. Tas bija ķirsītis uz manas Ventspils tortes.


5. Atdzeja Edinburgā


Ir tik skaisti, ka dzeja aizved gan iztēles ceļojumos, gan īstos. Šoreiz iespēja nāca no Atdzejas projekta, kurā biju iesaistījusies jau 2017. gada nogalē, kad britu/skotu dzejnieki bija atbraukuši uz Latviju, lai piedalītos abpusējā atdzejas procesā. 

2018. gadā devāmies pie viņiem. Uz Edinburgu Skotijā, lai tagad prezentētu savus darbus tur. Uzstājāmies gan dzejai veltītajā bibliotēkā Scottish Poetry Library, gan piedalījāmies dzejas un ēdienu eksperimentālā satikšanās pasākumā, kur mūsu dzejoļi bija ņemti par iedvesmu visdažādākajiem ēdieniem – no ceptiem baložiem līdz ķiploku saldējumam.


6. Kultūras žurnālistikas vasaras skola Indrā


Jau piekto gadu Latvijas Kultūras akadēmija un Rīgas Stradiņa universitāte vasaras periodā rīkoja Kultūras žurnālistikas vasaras skolu. Ik gadu atšķiras vien vieta, laiks un tēmas. Neesmu ne students, ne īsti žurnālists, tomēr cieši saistīta ar rakstīšanu un kultūru – gan, tāpēc, ja vien iekrīt brīvas dienas, labprāt šajā skolā piedalos.

Šoreiz vasaras skola norisinājās netālu no manas dzimtās pilsētas Krāslavas – Indras ciematā. Vairākas dienas pavadījām Indrā, pētot apkaimi un intervējot vietējos iedzīvotājus par laimes un kultūras tematiku, kā arī noorganizējot diskusiju par tēmu "Kas ir laime?" Indras Laimes muzejā, kur pēc diskusijas uzstājos arī ar nelielu dzejas lasījumu.

Pagaidām mūsu intervijas, audio un video materiāli vēl nav apkopoti, taču šis patiešām bija skaists  un gandarījuma bagāts piedzīvojums gan sajūtās, gan fotogrāfijās, gan sarunās, gan klusumos un pastaigās. 

Bija daudzreiz jāpārkāpj pašai savas robežas, jo pēc dabas esmu kautrīgs cilvēks. Nebija viegli uzrunāt nepazīstamus cilvēkus, bet, tiklīdz barjera ir pārkāpta, atklājas patiess cilvēcīgums un vēlme atklāties. Reti kurš cilvēks atteica sarunu.


7. Dzejas dienas Rīgā, Valmierā, Salacgrīvā


Manas "Dzejas dienas" iešūpojās lēni, taču ļoti saviļņojoši. Nebiju Dzejas dienu oficiālajā programmā, taču pasākumi, kuros piedalījos, bija tik pacilājoši, ka esmu sasmēlusies bezgala daudz emociju līdz pat nākamajām Dzejas dienām. 

Šogad pirmoreiz piedalījos Valmieras Dzejas dienā – mums bija ne tikai 2 lasījumi (Burtniekos un Valmierā), bet arī izbrauciens ar kuģīti pa Burtniekezeru, kurā ar Agnesi Rutkēviču, Dainu Sirmo un Tamāru Skrīnu bijām ieņēmušas labākās vietas kuģīša 2. stāvā un izvējojāmies uz nebēdu.

Ļoti skaists lasījums bija Fotomuzejā (paldies Elīzai Dālderei) – mammas jaunības džemperī nolasīju dzejoli par mammas jaunības džemperi un citus jaunus darbus. Tāpat jaunatklājumu pilns un atmosfērisks bija lasījums D27, uz kuru mani uzaicināja Dāvids Zalāns, pēc kura ar Agnesi un Inesi papļāpājām "Vairāk saules", baudot vīnu vārdā "Poetry".

Viens patīkams pārsteigums Dzejas dienu laikā bija izstāde "Rīgas pieraksts dzejā" (Rīgas Mākslas telpā), kurā ar roku rakstīti (pie jauno dzejdaru sienas) piedalījās arī daži mani dzejoļi par Rīgu. Tāpat piedalījos arī izstādei veltītā dzejas lasījumā, ko vadīja Ludmila Roziņa.

Un 2018. gada noslēdzošais dzejas pasākums, kurā piedalījos, bija Dzejas festivāls Salacgrīvā, kas notika Lāčplēša dienā. Paldies par uzaicinājumu Lijai Blūmai un par foršo kompāniju – Ronaldam Briedim, Aivaram Eipuram, Pēterim Dragunam, Vikam, Liegai Piešiņai, Jānim Streičam u.c.


8. Brauciens uz festivālu Ņujorkā


Vairākas reizes Amerikas piezīmju blociņā stāv rakstīts: "Pamodos Ņujorkā, un tas nav sapnis." Tas īsumā raksturo manas sajūtas par braucienu uz Ņujorku. Āķis ir lūpā, un jau tagad zinu, ka turp vēlos aizbraukt vēlreiz, jo festivāla laikā bija maz iespēju iepazīt pilsētu. Lai nu kā – pats festivāls bija ļoti labi noorganizēts, iepazinos ar vairākiem brīnišķīgiem dzejniekiem, piedzīvoju aizraujošus uzstāšanās brīžus un izturēju divus līdz šim garākos pārlidojumus manā mūžā.


9. Grāmatplauktu stāsti Ziņnesī


Jau vairāk nekā gadu Jāņa Rozes drukātajam izdevumam Ziņnesis veidoju rubriku Grāmatplauktu stāsti, kas paver apvārsni ar gudriem, aizrautīgiem lasītājiem.

Varoņus lielākoties atrod kolēģe Ilze, un visbiežāk kopā arī pie viņiem dodamies, bet ar intervijām, fotografēšanu un stāsta veidošanu nodarbojos es. Tas ir liels izaicinājums un liela iespēja vienlaikus. Iespēja izveidot sarunu, stāstu, atrast katrā varonī viņa personīgo pavedienu, viņa lasītāja personību un to iemūžināt. Turpināsim piedzīvojumu arī 2019. gadā!


10. Spiikiizi dzejas vakaru rīkošana


Vēl viens izaicinājums, ko aizsāku 2018. gadā, ir dzejas vakaru rīkošana. Vienubrīd nonācu pie secinājuma, ka man apkārt ir tik daudz brīnišķīgu dzejnieku un man gribas viņiem dot vārdu. Ilgi nevilcinājos, nolēmu pamēģināt. Vienu dzejas vakaru noorganizēju augusta beigās, pirms Dzejas dienām, un otru – novembra sākumā. 

Ideja ir vienā vakarā sapulcināt vairākus dzejniekus, kas raksta noskaņās/formās atšķirīgu dzeju, mazliet ar viņiem iepazīstināt un dot viņiem vārdu uz aptuveni 7-12 minūtēm – tā, lai pasākums nestiepjas pārāk garš, atstājot klausītājiem brīdi pārdomām/sarunām/vīna glāzei. Tā ir mana personīgā iniciatīva, un domāju to paturpināt arī 2019. gadā.

+

Vēl vairāki ļoti svarīgi un skaisti notikumi:


  • Festivāla LAMPA apmeklēšana;
  • Grāmatas "Having Never Met" prezentācijas pasākums;
  • Stāsta "Sniegvilksnis" publikācija portālā PUNCTUM;
  • 4 dzejoļu publikācija Londonas internetžurnālā Disclaimer;
  • Grāmatas "Having Never Met" recenzija britu izdevumā "Modern Poetry in Translation";
  • Dzejas meistarklase pie Ģirta Krūmiņa;
  • Rakstniekrīti;
  • Fotopastaigas u.c.

Nav komentāru: