Es gāju pastaigāties ar pēcpusdienas sauli. Un salauzt to plāno ledu, kas bija palicis vēl starp pavasari un mani. Un rakstīt apsēdos tikai tad, kad vārdi bija 'aiznesušies' līdz maniem pirkstu galiem un spraucās laukā kā pumpuri. Neapturami, neatgriezeniski, strauji.
Visi vārdi manī gribēja runāt par sauli, kura bija sagaidījusi savu kārtu pelēku, lietainu dienu rindā.
Pat luksofors un lukturis klusēja gaismas priekšā. Īstas, ilgotas dienas gaismas priekšā. Es gāju puspievērtām acīm un manī dziedāja Faithless: "I want to miss you less and see you more". Nezinu, vai tas bija par gaismu vai par cilvēku, vai abiem. Droši vien – abiem. Jo cilvēks ir gaisma.
Man līdzi bija ne tikai mūzika, bet arī fotoaparāts un dzeja. Es nezināju, kurp eju, bet aizgāju līdz kafejnīcai Pietura un apsēdos rakstīt. Rakstīju kādu stundu, līdz saule bija uzrakstīta.
 |
| Zonas |
"tāpēc jau tevī var redzēt mēness vaibstus
tāpēc jau tu esi durvis, atstātas pusvirus
zilgans starojums laužas tev cauri –
asmeņi, izspraukušies no rētām uz muguras
apstājas rādītāju elpa ciparnīcās
kā želeja vados sastingst spriegums
rokas iras cauri sekunžu nogriežņiem
tikai tava ēna uz sienas ļauj noprast –
turpinājums sekos"
(Aivars Madris) #zonas
 |
| Kāpņutelpa |
 |
| Ledus I |
 |
| Ledus II |
 |
| Redzamība |
 |
| Pumpuri |
 |
| Mājas |
 |
| Lukturis, luksofors un saule |
 |
| Vakara tuvošanās |
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru