Ievads
Kinoberlīne. Šie vārdi manā ceļojumā nebija atdalāmi. Tāpēc, – lai piedod gramatika – rakstu tos kopā.
Iespēju nokļūt Berlinārē (vienā no pasaules lielākajiem kino festivāliem) guvu, uzvarot konkursa European Film Challenge rudens cēlienā. Šobrīd notiek konkursa nākamais vilnis, kas uzvarētāju vedīs uz Kannām. Lai piedalītos, ir jānoskatās 10 Eiropas filmas (iespējami dažādās platformās) un jādalās ar redzēto soc. tīklos, kā arī jāmedī papildpunkti. Par to visu var uzzināt European Film Challenge Facebook lapā.
Kā man gāja?
No 7. līdz 14. februārim Berlīnē noskatījos 17 pasaules pirmizrāžu – lielu daļu no tām – ar režisoru un aktieru klātbūtni pirms vai pēc seansa. Vienā no seansiem pat iemanījos filmas komandai uzdot jautājumu. Tas bija pēc dokumentālā darba "Searching Eva" pirmizrādes, kurā vēlējos noskaidrot, kā notika materiāla atlase filmai.
Viens no lielākajiem notikumiem Berlināres festivālā bija dzīvajā redzēt leģendāro kinorežisori Anjēzi Vardu, kura cēla gaismā jaunāko dokumentālo filmu par savu radošo darbību – filmām, mākslas instalācijām un fotogrāfiju. Varda ir ārkārtīgi inteliģenta, starojoša, zinātkāra un sirsnīga personība – to var just gan viņas darbos, gan runās.
Tā kā lielāko daļu laika pavadīju kinoteātros, tad mana Berlīne bija – mirkļi starp tiem. Ceļš no kinoteātra uz kinoteātri, metro, autobusi, kafejnīcas, kurās iestiprināties pirms vai pēc redzētās filmas, skatlogi – garāmejot, cilvēki – garāmejot, afišas, uzraksti, avīžu stendi utt.
Protams, mana iemūžināt-kārā acs tā vienkārši paiet garām nevarēja. Tā gribēja fiksēt pamanīto. Un pamanīts (apzināti vai neapzināti) bieži vien tapa tas, kas raisīja kādu asociāciju vai atbalsi ar tikko redzētu filmu vai noskaņu.
Vēl viena interesanta lieta bija tas, ka skatījos vairākas filmas, kuru darbība norisinājās Berlīnē, un pēc filmas piezagās sajūta, ka iekāpju iekšā kino. Kino un pilsētas robežas bija šķērsojušas viena otru vairākkārt.
Un vēl.
Berlīne, mans neuzrakstītais dzejolis:
Mans Berlīnē neuzrakstītais dzejolis ir par matraču veikalu, kuram ik nakti gāju garām, par kino priekškariem, kas atveras un aizveras kā puķes, par īstu, degošu sveci skatlogā, par Čārlija apavu darbnīcu, par manu saplosīto lietussargu viesnīcas miskastē, par kapiem pie Silent Green kinoteātra un ainu no filmas "I was Home but", kurā sieviete guļ kapsētā, apskāvusi vīra kapu; par apelsīniem, ko pirku piemājas, tas ir, pieviesnīcas bio-veikalā, par dejām Baltijas kino industrijas ballītē un par matiem (gandrīz) mūžīgā Berlīnes vējā.
Tālāk – manu stāstu lai turpina fotogrāfijas, jo par filmām un festivālu diezgan daudz esmu stāstījusi instagram/facebook tīklos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru