Ar peonijām dārza galā, ar gaismu grāmatas galā, ar pļautu zāli degungalā, ar sauli debesgalā, ar kafijkrūzi roku galā, ar laiku pulksteņgalā, ar sapni miega galā.
Tā es pamodos, nē, tas ir, tā es piecēlos piecos, lai brauktu mosties laukos
piecos trīsdesmit.
Tā es grābu nopļauto zāli, dārzus laistīju, suni staidzināju, tā es savas maņas staidzināju gar lauku mežmalām, gan lauku pļavām. Tā es savu laiku lēnāk gāju – tā, kā laiku var laukos iet – putniem skanot, puķēm skanot, saulei skanot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru