I mean love JEB neļaut skatienam pierast

Kāpēc es fotografēju? Varbūt, lai simtreiz staigātās ielās ieraudzītu ko jaunu. Lai neļautu skatienam pierast. Sev pierast. Fotogrāfija mani atraisa, atbrīvo no pieraduma, līdzīgi kā dzeja. Palīdz koncentrēties un apzināties. Piemēram, gadalaiku. Sevī un pilsētā. Pamanīt nianses, detaļas.

Šodien, ejot uz kādu tikšanos, es fotografēju zaļo pilsētā. Akcentus, kokus. Tas mani veldzēja šai tveicē. Tāpat kā nejauši satikti cilvēki.

Es nedomāju, ka visam nav robežu, man teica kāds puisis, kurš vispirms pabrauca man garām ar velo, bet tad atgriezās, lai to pateiktu. Nekam. Tam gan. Jo tas vēl neeksistē, tātad arī tā robežas ne, viņš piebilda, skatoties uz manu Laligabas maisiņu. Tas notika Strēlnieku ielā.

Rīga ir maza, man teica Dita Rietuma Elizabetes un Pulkveža Brieža ielas krustojumā.

Ko tu fotografē, man jautāja sieviete, kuru gāju satikt.

сын, сынуля!!!!, kliedza kāda sieviete sirmos gados parka virzienā. Viņas kliegšana bija tik izmisīga, ka manī iezagās aizdomas, ka varbūt dēla tur nemaz nav (vai nav vispār) un viņa to zina, un tāpēc kliedz. Nezinu. 

Nav ko spēlēties, uz saviem bērniem bļāva kāda sieviete, šķērsojot ielu.

Katrā no mums dzīvo kāds kliedziens. Agrāk vai vēlāk tas ir no sevis jāatbrīvo, es nodomāju. Citādāk var nomirt cietumā.

Pastkaste?

You got mail.
I mean love.
God’s away on business.
I mean love.
You got mail.

(kopā ar pilsētu sacerēts dzejolis)

 

 – Kāpēc tu nāc pa trepēm, nevis ar liftu?
– Es tā gribēju.
– Tev vajag atlikumu?
– Šoreiz ne.
– Ļoti labi. Kāpēc tu kājām, nevis ar velo?
– Tie ir dažādi domāšanas veidi. Man šodien vajadzēja kājām ejošo.
– Ko tu fotografē?
– Šodien – zaļo krāsu pilsētā.
– Un vakar?
– Vakar errorus. Skaists skats jums te.
– Jā. Visi to fotografē.
– Labi, es arī nofotografēšu.