JELGAVA '94 (rež. Jānis Ābele)
Esmu pieredzējusi mūzikas ierakstīšanu kasetēs, gājusi skolā (deviņdesmitajos), (visādi) iemīlējusies, dauzījusies ar draugiem, bastojusi skolu utt. Un tomēr filma "Jelgava 94" manī nespēja radīt ne īsti nostalģiju, ne arī, ja tā pilnīgi godīgi, arī citas spēcīgas emocijas. Visu laiku bija sajūta, ka skatos no malas. Iejusties neizdevās. Varbūt vienkārši biju nogurusi (!!). Izejot no filmas, trāpīju uz varavīksnes "tiešraidi" gaišajās Rīgas debesīs. Tā mani atdzīvināja. Sapratu, ka nav tik traki ar mani – joprojām spēju just. Piekrītu V. Freibergam, kurš Satori rakstīja, ka Vēstītāja (pieaugušā varoņa) parādīšanās attaisnojas tikai pirmajā reizē, pēc tam – traucē un atgādina, ka tā jau "tikai filma" plus vēl "es pastāstīšu, kas te notiek", ja gadījumā tu neuztvēri. Tāpat pārsteidza, ka nekādu spriedzi neizdevās izjust cietumnieku bēgšanas ainā vai citās (it kā) saspringtās situācijās. Labās lietas? Noteikti var uzteikt jauniešus, kuriem izdodas nospēlēt pusaudžu vecuma nedrošību un mulsumu, kā arī izteikti parādīt "problēmu", ka meitenes tai vecumā nobriest daudz agrāk u.tml. tīņu problēmas – to savā Kino Rakstu recenzijā piemin arī I. Šlāpins. Nedrošības un drosmes proporcijas tēma šajā filmā mani uzrunāja visvairāk. Tēma, kas aktuāla jebkurā vecumā.
OĻEGS (rež. Juris Kursietis)
"Oļegs" ir izmisuma un (vienlaikus) cerības stāsts. Ceļš līdz nonākšanai vergturībā un pēc tam – ceļš līdz apziņai, ka esi tādā nonācis. Jo tikai tad, manuprāt, kad to apzinies, vari sākt meklēt "āliņģa caurumu", pa kuru esi iekritis ledainajā ūdenī. Labs kino Jurim Kursietim izdevies. Vienā brīdī šķiet, ka Novopoļskis Oļegu spēlē spēcīgāku, nekā paredzēts, citā - gribas varonim iespert par lētticību, gļēvumu, nesaņemšanos. Domu daudz. Par identitāti, pa (k) ļaušanos, iekrišanu. Par to, cik daudz vai maz ir atkarīgs no mums pašiem. Speciāli gāju mājup kājām tos dažus km, lai apdomātos. Domājams, šādu stāstu (par verdzību mūsdienās) ir ļoti, ļoti daudz, bet, tikai tos stāstot/skatoties, varam kritiskāk paskatīties uz pasauli, kurā dzīvojam. Vērtīga kino un pārdomu pieredze. Ļoti patika Viļa Lācīša recenzija par šo filmu, īpaši koncentrējoties uz filmas protagonistu jeb "varoni", kuru viņš "iespārda" par negatavību dzīves skolai un iesaka pamācīties valodas. Iesaku izlasīt.
Jelgava 94 vai Oļegs?
Ja jāizvēlas vai jāiesaka, uz kuru no abām filmām iet, es – PAR OĻEGU.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru