Lasīju cidonijas. Lūk, īsrecenzija.

Nobriedušas un rudens-dzeltenas tās jau gaidīja manas rokas. Rokas, kas tās noplūktu, pirms tās noplūc salna.

Cidonijas.

Tas, kurš ir lasījis cidonijas, zina, ka tās aug ērkšķotos krūmos. Tāpēc uzvilku pabiezākus cimdus, paņēmu spaini un devos tās plūkt. Pēc iepriekšējo dienu lietiem cimdi drīz vien caurmirka. Taču svarīgāk par sausumu bija nesadurties. Ērkšķi paskrāpējās vien posmā starp pirkstaiņiem un džemperi. Viens, divi skrāpējumi, ne vairāk. Šodien skrāpējumus vēl redz, rīt vairs nemanīs.

Ražas vākšana, kā jebkurš lauku darbs, man saistās ar pilnestīgu koncentrēšanos mirklim, kurā darbojos. Cidonijmeditācija. Ļoti līdzīgi grāmatas lasīšanai. Tu iegrimsti konkrētā darba saturā, notikumā. Tu lasi notikumu caur savām acīm, sajūtām.

Cidonijmeditācijā svarīga un laimpilna ir arī smarža. Rudens vējš, pēc-lietus zemes mitrums, cidoniju šūpošanās, pirmspusdiena.

Mamma kādreiz no cidonijām taisīja sukādes. Es cidonijas lieku tējā kā citronu. Tā tās patiesībā arī tiek dēvētas. Par Latvijas citroniem. Cidonijas ir vitamīnu bagātas un imunitāti stiprinošas.

No visām cidonijām izvēlējos vienu vislielāko un visskaistāko, ko blakus dažām citām paņēmu līdzi uz Rīgu.

Cidonijmeditācijas laikā lielākoties pievērsos tam, kurus augļus plūkt un kurus atstāt uz krūma kā nederīgus (iekostos un pūt-sākušos). Atceros vien dažas domas ārpus šīm, ko cidonijlasīšanas laikā domāju. Viena no tām bija par cilvēkiem, kuriem es labprāt uzdāvinātu kādu cidoniju, lai ieliek tējā. Varbūt, lai tai mirklī šis cilvēks iedomājas par mani, bet ne tikai. Galvenokārt – lai stiprinās un izbauda skaisto smaržu.

No manas mammas dārza. Dārza, kas iekopts man sirdij vistuvākajā zemē.

Fotogrāfija, kas tapusi pēc cidonijmeditācijas. Foto autore: mamma