Par kulminācijas brīdi. Fotogrāfijā.

Tie, kuri fotografē, sapratīs. Kad vakar uzņēmu šo (zemāk redzamo) fotogrāfiju, izdzēsu daudzas pirms tam uzņemtās, jo sajutu, ka šī ir mana vakardienas bildēšanas procesa kulminācijas bilde. 

Miglas varavīksne. Kulminācijas foto. 08.03.2020.

Visiem procesiem ir kulminācijas brīdis, un pēdējā laikā aizvien biežāk (arī fotografējot) izjūtu, kura tieši no manis uzņemtajām fotogrāfijām ir attaisnojusi centību (un cerību) iemūžināt Notikumu, kurā esmu attapusies. 

Vakardienas Notikums bija pastaiga gar jūru zem milzu saules un zem miglas varavīksnes, kurai tobrīd pat nezinājām vārdu, vienkārši baudījām to, ka esam kādas neparasti skaistas dabas parādības liecinieki. Protams, to gribējās arī iemūžināt vai kā man patīk sacīt – iemirkļot. Galu galā – arī tādēļ, lai būtu pierādījums, ka patiešām kas tāds ir redzēts un piedzīvots, jo, ja fotogrāfiju nebūtu, man, pamostoties no rīta, droši vien šķistu, ka visu vakardienu esmu nosapņojusi. Visu jūru, visu pastaigu, visu sauli, visu miglu un visu miglas varavīksni.

Šādos brīžos, kāds bija vakar, vienmēr ir žēl, ka līdzi nav fotoaparāta, taču arī telefoni mūsdienās ir diezgan spēcīgi mirkļu ķērāji. Īpaši, ja nav lielas vajadzības pietuvināt kadru. Vakar es, protams, ļoti labprāt būtu parotaļājusies ar objektīvu, ķerot cilvēkus miglā, bet bija labi, kā bija. Varbūt pat labāk.

Divu fotogrāfiju satikšanās. Vietā, kur upe ietek jūrā.

Vietā, kur upe satiek jūru, uzņēmu savu otro mīļāko vakardienas fotogrāfiju, un tā ir šī – ar miglas varavīksni un cilvēkiem pretējā krastā. Stāvēju un domāju, ka es, lūk, arī esmu pretējā krastā, ja skatās no viņu pozīcijas.

Vietā, kur upe satiek jūru, atcerējos domu no sava jaunākā dzejoļa par to, ka "upe nezina jūru, pirms tajā ietek". Tāpat arī mēs, cilvēki. Nezinām jūru, kurā ietecēsim. Jūru kā nākamo notikumu vai jūru kā mūžību. Protams, savelkas paralēles gan ar pārdomām pēc filmas "Pilsēta pie upes", gan ar daudziem manis pašas rakstītiem dzejoļiem, kuros itin bieži apceru upes un jūras attiecības, piemēram, "vai upe joprojām ir upe mirklī, kad ietek jūrā".

Migla bija nepārspējami skaista vakar, tāpat kā saule. Jūra bija gluda un mierīga. Cilvēku silueti bija tikai nojaušami, pirms tuvojās. Mēs ielēcām Notikumā no stāvkrasta, no meža. Un šodien, par to domājot, secināju, ka tikai mēs paši to, kas ar mums notiek, varam padarīt par Notikumu.