Paolo Pantaleo jautājumi un manas atbildes. Saruna par dzeju, saknēm, fotogrāfiju, mūziku.

Paolo Pantaleo, itāļu atdzejotājs un tulkotājs, februāra sākumā uzaicināja mani uz virtuālu sarunu, pa vienam sūtot jautājumus uz manu e-pastu. Tā mēs lēnām, bez steigas, aizrakstījāmies līdz pat martam, kad viņš sāka mūsu saraksti (pa daļām) publicēt savā lapā Baltica. Fascinējoši, ka katru mūsu jautājumu viņš izcēla kā tēmu, kurai pievienoja vienu manu dzejoli (savā itāļu atdzejojumā), kā arī fragmentu no manām pandēmijas dienasgrāmatām un vienu dziesmu, kas, viņaprāt, piestāvēja mūsu sarunas fragmentam. Manuprāt, izcils piegājiens. Ļoti pārdomāti, radoši, iepriecinoši. Paldies, Paolo, un te mūsu saruna latviešu valodā, papildināta ar manām fotogrāfijām.

Paolo: Es Tevi sastapu nejauši tvitterī. Šodien tā notiek bieži, cilvēki satiekas vairāk sociālos tīklos nekā reālajā dzīvē, un vairumā gadījumu tikai uz dažām sekundēm vai minūtēm, un tad viss pazūd. Es atceros, ka Eva Johansone rakstīja tvitterī, ka jauna dzejniece ir klāt un cik labs bija Tavs pirmais krājums. Un tūlīt bija viegli atrast dažus no Taviem dzejoļiem online un arī Tavus īsos stāstus Satori. Cik viegla iespēja, cik ātra satikšanās. Es pat varēju redzēt Tavu bildi. Ja mēs dzīvotu 70. gados, 80. gados, visticamāk man būtu daudz mazāk iespēju sastapt Tavus darbus, varbūt tikai tad, ja Tavi dzejoļi būtu publicēti Jaunajā Gaitā ārzemēs vai pieejami Latvijas grāmatnīcās. Satikties nejauši šodien ir daudz vieglāk, nav svarīgi, kur mēs dzīvojam. Bet iepazīšanās, īstā iepazīšanās prasa laiku, centību, pacietību. Man bija jāgaida iespēja iegādāties Tavu grāmatu, man vajadzēja laiku, lai izlasītu to ar uzmanību, iegremdētos Tavā dzejā, un beidzot – lai to atdzejotu. Kā arī prasīja laiku uzrakstīt Tev un tad satikties klātienē kādā Tērbatas ielas kafejnīcā, runāt, dalīties pārdomās, vienvārdsakot iepazīties. Cik daudz laika šodien mēs esam gatavi veltīt lasīšanai, iepazīšanai, savstarpējai izzināšanai? Un vai mēs, lasītāji, esam gatavi veltīt pietiekamu laiku dzejai? Vai vispār šis ir svarīgs jautājums, runājot par dzeju... Varbūt nē. Varbūt dzeja pati par sevi ir pietiekama. Dažreiz es domāju, ka tieši tāpēc man patīk atdzejot. Nekad man tā neliekas lieka laika tērēšana.

Inga: Tavā jautājumā, manuprāt, iezīmējas sociālo tīklu spožums un posts. Skaistums ir tajā, ka mēs, cilvēki no visas pasaules, tīklos varam vienā mirklī sastapties un saslēgties. Sazināties, uzzināt. Sarunāt satikšanos. Bet, no otras puses, informācijas tīklos ir ļoti, ļoti daudz. Visi ieraksti vienā mirklī aizslīd mūžības lentē. Cik no tā visa mēs pamanām? Mūsu uzmanība kļūst arvien sadrumstalotāka. Ir lielākas grūtības koncentrēties un darīt vienu lietu vienlaikus. Un te, manuprāt, arī ir dzejas loma. Dzeja spēj cilvēku atsaukt pie sevis atpakaļ. Savākt vienkopus. Dzeju nav viegli lasīt, taču dzejas lasīšanas process spēj dot ļoti daudz. Tas ir meditatīvs, iekšupvērsts process, kurā satikties ar sevi, parunāties ar sevi un koncentrēties. Lasītājs dzeju atdzīvina, dot tai vēl vienu dzīvību. Dzeja bez lasītāja ir tikai teksts. Neatkarīgi no tā, ko dzejolī ir ielicis autors, nozīmi dzejolim piešķir lasītājs, tāpēc lasītājs ir svarīgs. Domāju, ka dzejai un sarunai ir kaut kas kopīgs. Tās prasa uzmanību, atklātību, iedziļināšanos.

Jūnijs. 2019. Pašportrets.

Paolo: Tagad pasaulē latviešu rakstnieki ir pazīstami kā "introverti". Atstājot malā apzināto Latvian Literature kampaņas uzsvaru, un viņu lielo veiksmi, vai tiešām latviešu rakstnieki ir introverti un kautrīgi slēpjas savās mājās? Osvalda Zebra "Gaiļu kalna ēnā" atklāšanā Romā, itāļu izdevniecības galvenā redaktore man teica: "Re! Osvalds nav vis introverts. Viņš runā, plaši atbild jautājumiem, ir atvērts. Rakstnieki no citām Eiropas valstīm ir daudz mazrunīgāki, grūti dzirdēt no viņiem garākas frāzes par vairāk nekā trīs vārdiem. Patiesībā man šķiet, ka latviešu literatūras vidē ir daudz komunikatīvu telpu un notikumu, rosīga dzīve, un rakstnieki ir diezgan pieejami. Es nerunāju tikai par Dzejas dienām vai Prozas lasījumiem. Man šķiet ļoti interesants, piemēram, jūsu projekts Spiikiizi, kur rakstnieki var satikties, strādāt, sadarboties. Kas tas ir tieši: literāra treniņnometne, radoša darbnīca? Un kā tas ietekmē Tavu darbu?

Inga: Domāju, ka liela daļa rakstnieku ir introverti, – kam rakstiski domas izpaust ir vieglāk nekā mutiski, taču tie, kuriem biežāk jāuzstājas, savas introvertuma robežas atver un paplašina, jo citādāk nemaz savu lasītāju satikt nav iespējams. Tāpat domāju, ka introvertums var izpausties ļoti dažādi. Trīs dienas tu vari būt sabiedriski aktīvs, bet tad vajag tikpat daudz dienu vienatnes, lai spēkus atgūtu. Citi ir introverti tikai svešā vidē, bet citi tieši ar svešiniekiem jūtas brīvāk. Ir ļoti dažādi, turklāt robežas visu laiku mainās. Es pati pēdējo gadu laikā esmu ļoti paplašinājusi savas komunikācijas prasmes un robežas, turklāt daru to gan apzināti, piemēram, aicinot cilvēkus uz sarunām, gan "apstākļu iespaidā". Jo vairāk uzstājos un komunicēju, jo brīvāk jūtos. Viss atkarīgs no pieredzes un vēlmes. Par Spiikiizi koprakstīšanas projektu runājot, – tas ir mērķēts uz ikvienu rakstošu cilvēku, kurš grib rakstīt blakus, kopā ar citiem. Mēs katrs strādājam pie sava rakstu darba, bet domubiedru blakus-esamība un enerģija dod pavisam citu noskaņu un motivāciju. Tā ir vieta un laiks, kurā pavirzīt uz priekšu savu literāro darbu. Es patiešām tajās 2 stundās izdaru nedēļas normu. Nāku ar konkrētu mērķi, un tā mēs tur visi vienuviet rakstām, kā arī uzlādējam cits citu ar iedvesmu.

Paolo: "Septiņdesmitie gadi, astoņdesmito gadu sākums. Neatkārtojams laiks latviešu dzejas vēsturē. Saspringti dzirdīga publika. Pasaule neticamas, milzīgi lielas dzejoļu grāmatu tirāžas, metieni, laidieni. Rindas pie grāmatu veikaliem. [...] Ko visu šajā laika nedara dzeja un dzejnieki! [...] Kad dzeja ir kļuvusi par vienīgo patvērumu, par vienīgo glābjošo īstenību, kurā pārnest paglābjamas vērtības. Tā dzīvojam - sargājām latvisko pastāvēšanu uz salas (uz mākoņa?), ko sauc par dzejisko īstenību. Tajā pa visiem kopā (dzejniekiem, rakstniekiem, lasītājiem) tika pārnestas un saglabātas tautas pamatvērtības..." Ziedonis tā rakstīja Kopotu Rakstu ievadā. Protams, tagad mēs dzīvojam pavisam citā pasaulē, citos laikos, un padomju laikos dzejas un dzejnieku loma bija ļoti svarīga sabiedrībā. Bet mani vienmēr ir interesējis zināt, kādas attiecības jūsu paaudzei, jaunajai dzejnieku paaudzei ir ar dzejas zelta paaudzi: iedvesmas avots, smags mantojums vai vienkārši ir citi laiki? Vai dzejas uzdevums arī tagadējā Latvijā ir pasargāt latviskumu un tautas pamatvērtības? Vai tā sala (mākonis) vēl eksistē?

Inga: Es domāju, ka mākonis (kā dzejas īstenība) eksistē un eksistēs, kamēr vien dzeja tiks rakstīta, taču viena kopīga dzejas uzdevuma, manuprāt, nav. Laiki ir citi, un tā tam jābūt. Pats Rainis teica, ka "pastāvēs, kas pārvērtīsies", un mēs gribam, lai dzeja pastāv, un mēs rakstām dzeju savā laikā, attiecīgi, mūsu dzejā un prātā ienāk viss, kas ir par un ap šo laiku – gan vērtības, gan šaubas. Domāju, ka ikvienam ir jāiet līdzi laikam, protams, līdzi paņemot labāko no iepriekšmantotā – dzeju, kas izturējusi un pārvarējusi jebkādas laika robežas. Dzirdīgas ausis jebkurai mākslas jomai atrast ir arvien grūtāk, jo dzīvojam pārsātinājuma gadsimtā, bet man personīgi šķiet, ka tieši dzeja var cilvēku atgriezt pie saiknes pašam ar sevi un savu valodu.

Meklējot labākās pašizolācijas vietas.

Paolo: Es zinu, ka bez rakstīšanas, Tev patīk darboties arī citās mākslās, piemēram, fotogrāfijā. Fotogrāfija Tev ir tikai hobijs vai kā cits mākslinieciskās izteiksmes veids? Vai tā ietekmē arī Tavu iedvesmu rakstīšanā?

Inga: Ar fotogrāfiju aizrāvos vēlāk nekā ar dzeju, taču jau kādus gadus desmit fotogrāfija man nozīmē ļoti daudz. Fotogrāfija man ir izteiksmes veids, "vizuāla dzeja", pamanīšanas prieks un noskaņas tveršana. Reizēm bilde, ko uzņemu, uzaicina mani uz dzejoli vai uz pārdomām par dzīvi. Jā, varētu teikt, ka fotogrāfija mēdz iedvesmot dzejas rašanos, bet ne vienmēr. Abas šīs mākslas prasa vērību, spontanitāti, ļaušanos, nepaiešanu garām. Domāju, ka gan dzeja, gan fotogrāfija atspoguļo to, ko jūtu un redzu, atšķiras vien valoda un izteiksmes veids. Tomēr dzejas ceļu eju mērķtiecīgāk. Fotogrāfiju neesmu mācījusies, darbojos intuitīvi, vienlaikus ļoti interesējos par šo mākslu, eju uz foto izstādēm, lasu grāmatas par fotogrāfiju, baudu citu fotogrāfu darbus. Būtu skaisti, ja abas mākslas kādā no manām nākamajām grāmatām satiktos, bet pagaidām tā ir tikai ideja.

No fotosērijas "Jūrkalne" 2019.

Paolo: Es zinu, ka Tu sadarbojies arī ar mūziķiem – ar Framest un citiem. Vai Tu vari par to pastāstīt? Kādreiz diezgan daudzu dzejnieku teksti bija izmantoti latviešu dziesmās. Māris Čaklais, Jānis Peters, Knuts Skujenieks, Imants Ziedonis utt. Tagadējā mūzikā man šķiet, ka nav tik daudz piemēru, izņemot Tevi un dažus citus. Es ļoti apbrīnoju visu Fonds Viegli projektu, un man ļoti patīk Kārļa Kazāka darbi, arī viņa izlokšņu projekts, kā arī MESA albumi. Kā Tu novērtē valodu un tekstus mūsdienas latviešu mūzikā? Un vai Tev patīk klausīties mūziku, kad Tu raksti, vai rakstīšanai vajag klusumu?

Inga: Manas dzejas mijiedarbošanās ar mūziku iesākās ar grupu Framest, tas ir, ar Jāņa Ķirša iniciatīvu, kurš bija internetā atradis kādu manu dzejoli. Kad iznāca mana grāmata "Tu neesi sniegs", tapa vēl divas dziesmas. Viņi arī bija īpašie viesi manas pirmās grāmatas prezentācijā. Šobrīd ir tapuši vēl daži skaņdarbi. Un – kas zina, iespējams, tas aizvedīs uz kādu lielāku kopprojektu. Pirms Framest nebiju iedomājusies, ka mana dzeja varētu skanēt dziesmās, kaut gan vienlaikus, man šķiet, klusībā par to sapņoju. Mūsdienu latviešu mūzikā novērtēju Intara Busuļa dziesmu tekstus, kam par pamatu ņemti latviešu dzejnieku darbi, ļoti patīk Aijas Andrejevas albums "Mežā" ar Māras Zālītes vārdiem, Kārļa Kazāka un repera Artura Skutela teksti, kā arī Idus Abra ironija un pašizziņa. Rakstot man patīk baudīt klusumu un rakstīšanas (vārdu) ritmu, jo, mūziku klausoties, man patīk tai atdoties pilnībā. Es bieži dejoju, kustos pa māju, kad klausos mūziku. Arī koncertos man ir grūti nosēdēt. Ja nav iespējas dejot, tad vismaz kustinu kājas, rokas, domas.

Koprakstīšana Spiikiizi. Foto: Jānis Straume

Paolo: Viens no latviešu romāniem, kas man pēdējos gados paticis visvairāk, ir Klūgu mūks. Nezinu, ko Tu par to domā (man ļoti patiktu zināt). Bet es runāju par Ingas Ābeles grāmatu arī, lai virzītu mūsu sarunu tieši uz Latgali, Tavu dzimšanas vietu, kas mani ļoti fascinē. Tavos darbos es neatrodu īpaši latgalisku noskaņu, bet man šķiet, ka latgaliešu saknes un Krāslava Tev ir ļoti svarīgas. Kā Latgale un latgaliešu kultūra, valoda Tevi ietekmē? Un cik svarīga ir Latgale Latvijas kulturāla vidē?

Inga: Diemžēl grāmatu "Klūgu mūks" neesmu lasījusi. Taču tā noteikti ir manā lasāmo grāmatu sarakstā. Latgale ir manas saknes, un man vienmēr licies, ka vieta, no kurienes nākam, ir tikpat svarīga kā vieta, uz kuru ejam, vai vieta, kur atrodamies, ja pat ne vissvarīgākā, jo tā veido mūsu personības pamatus. Galotne bez saknes nevar pastāvēt, augt. Manā dzimtajā pilsētā Krāslavā visskaistākais ir ezeri un Daugavas loki. Upe kā tēls patiesībā manā dzejā ienāk visai bieži. Jau no pirmajiem dzejoļiem. Kā bieži saku - Krāslava ir mana sirdspilsēta, uz kuru dodos atpūsties no galvaspilsētas. Padomāt ar sirdi. Ar latgaliešu valodu visvairāk saskāros bērnībā, - tas noteikti atstājis pēdas un piederības sajūtu. Es lepojos ar Latgali, tās krāšņumu un kolorīto valodu. Man prieks, ka es to saprotu un ka tajā top tādi darbi kā filma “Pilsēta pie upes” vai dzeja (Raibīs, Ligija Purinaša u.c.). Pati latgaliešu rakstu valodu neesmu apguvusi, bet varu lasīt un saprast. Ļoti cienu un apbrīnoju cilvēkus, kuri elpina mazās valodas. Piekrītu Viesturam Kairišam, kurš teicis, ka pasaules pieņemšana sākas ar savu sakņu pieņemšanu. Katru reizi, kad esmu dzimtajā pilsētā, es to fotografēju un lieku bildes Facebook lapā Krāslava-sirdspilsēta, ko veidojam kopā ar māsu. Lai parādītu savas pilsētas skaistumu.

Daugava. Krāslava. 2019.