domu vairāk nekā laika: Pašizolācija VIII (kas palīdz?)

2020. gada 7. aprīlis

Pašizolācija VIII (kas palīdz?)

Šis laiks ir kā akvareļpludinājums. Abstrakts, turklāt lēni žūst. Šūpo lapu uz dažādām pusēm, un zīmējums maina noskaņu. Konkrētības šajā laikā ir iespējamas tikai pavisam mazos soļos. Mazos darbos. Mazos rituālos, ko atkārtot un veikt (ar lielu pacietību), lai nesajuktu prātā un neziņā.

Vienu vakaru gandrīz padevos un neizgāju vakara pastaigā. Pēdējā brīdī tomēr saņēmos, jo zinu, ka lielas padošanās sākas ar mazām, ar izkrišanu no ritma, no sevis. To sev ir vērts atgādināt, un es atgādinu. Svarīgi ir neizlaist ēdienreizes, pastaigas, vingrošanu, turpināt saziņu ar draugiem un darīt iespējami daudz regulāru lietu, lai radītu kaut vai stabilitātes "ilūziju", ja pati stabilitāte šķiet no realitātes tāla. Tas palīdz.

Palīdz arī saule, kas nostrādā modinātāja vietā. Palīdz svaigs gaiss, putnu čivināšana. Palīdz ikvakara pāris stundu pauze no interneta. Palīdz sarunas pa telefonu. Palīdz laba kafija. Rakstīšana (marta beigās iesāku jaunu pierakstu kladi, kuru grāmatas prezentācijā uzdāvināja Krista un Kaspars – paldies viņiem), un tajā rakstās labi un daudz.

Šodien mani (ļoti!) uzmundrināja vēstule, ko saņēmu pa pastu. Tajā ir vārdi:

"cilvēki viens otru mīl
vismaz man tā šodien gribētos domāt"

Tāpat pastaigu laikā turpinu kolekcionēt bērnu zīmējumus, ko fiksēju uz ietvēm. Bērnu trotuārzīmējumos joprojām dominē laimīgu cilvēciņu sejas. Citādā veidā šobrīd smaidīgus cilvēkus satikt ir grūti, ja ne neiespējami. Kaut gan – vienreiz vai divreiz šajā laikā man izdevās saslēgties skatienā ar garāmgājēju līdz pat smaida apmaiņai.

Domāju – šis ir jaunu hobiju dzimšanas laiks. Atrast niekpilnas nodarbes, kas uzmundrina. Dot sev sīkus uzdevumus. Pavisam mazus, bet konkrētus. Tas palīdz. Vēl viens no maniem jaunajiem hobijiem ir mākoņu un debesu bildēšana. Un pandēmijas dzejoļu skicēšana. Šobrīd notiek vairāku dzejoļu rediģēšanas process. Paldies māsai, Agnesei un Inesei, kuras man ļoti palīdz ar viedokli, uzmundrinājumu, ieteikumiem un kritiku.

Vakar (par spīti neziņas fonam) sarakstīju dienasgrāmatā savus mērķus, vēlmes, idejas. Jā, iespējams, tā visa realizēšana/ās notiks jaunās formās (vai nenotiks vispār), tomēr galvenais iemesls, kāpēc to visu fiksēju, ir virziena un jēgas sajūta. Apziņa, ka ir lietas, ko gribu īstenot, piepildīt, paveikt. Un gribas apziņa man ir bijusi viena no svarīgākajām visos laikos. Kā reiz teica Rainis: "Kas zina, ko grib, spēj, ko grib." Vēlmju sarakstu veidošana ir viens no (maniem) paņēmieniem, kā trenēju gribu un gribasspēku.

Tas viss, protams, mijas ar apātijas brīžiem, ar šaubu brīžiem, ar bezspēcības uzplaiksnījumiem, ar ieslīgšanu tīklos (bezjēdzīgi ritinot laika joslu, lai aizmirstos).

Bet tad es atceros. Ka dzīvoju. Ka esmu. Ka pavasaris. "Salieku plaukstas kopā bez iemesla un bez skaņas. Nopūšu sveci un ģērbjos vakara pastaigai". Lai ietu.