"Debesīs burāja gari, pelēki mākoņi," ir teikums no grāmatas, ko iesāku vakar. Teikums, kas man ļoti iepatikās. Teikums, kas raksturo manu pašizolāciju. Kinoteātra vietā tagad apmeklēju savu balkonu, un tur skatos, ko debesu seansi man sarūpējuši – kādus mākoņus, krāsas, formas, žanrus, noskaņas, putnus, nokrišņus.
Teikums ir no grāmatas "Komēta nāk", kuras autore ir Tūve Jānsone (Somijas ziedru rakstniece, 1914–2001). Grāmata ir par trollīti Muminu. Kurš gan nezina Muminu? Lūk. Man sagribējās ne tikai zināt, bet arī iepazīties. Un kāpēc ne tagad, ja šī grāmata mani itin zinātkāri uzlūkoja no manis pašas plaukta. Par grāmatu paldies māsai. Viņa ir mans grāmatu dīleris. Viņa man dabūja gan šo, gan "Parīzes Dievmātes katedrāli", un, lasot "katedrāli", aizdomājos par to, cik daudz un bieži mēs dzīvojam priekšstatos. Man vienmēr likās, ka es zinu, par ko ir "Parīzes Dievmātes katedrāle". Patiesībā tie bija tikai vāji un brīžam – aplami priekšstati, kas saauguši cits citam virsū. Un tā ir ar tik daudz ko. Daudz ko sakāmies zinām, bet iedziļināties – nav laika. Lielākoties. Ir izņēmumi, protams. Par laimi, manā lokā ne mazums.
Par laiku runājot, ir nodzīvoti 28% laika no 2020. gada. To es zinu, jo sekoju Twitter kontam Progress Bar 2020. Man patīk sekot laikam. Cik atlicis, mēs nezinām, bet – cik pagājis zinām. Mēs, protams, zinām, cik procentu laika ir atlicis šajā gadā, bet to, cik procentu no savas dzīves esam nodzīvojuši – nezinām gan. Neko darīt. Diez vai arī gribētos zināt. Vismaz man noteikti ne. Ar šādu neziņu es varu samierināties, lai gan kopumā neziņa nogurdina. Tās ir daudz, tā aizņem ļoti plašu mūsu apziņas daļu. Pilna apziņa neziņas. Kas pret to palīdz? Mazi "zinu". Zinu, ko ēdīšu brokastīs. Zinu, kuru grāmatu gribu lasīt. Zinu, kādi darbi man jāizdara. Zinu, ka no tumšajiem mākoņiem izlīdusi saule (tikko paskatījos pa logu).
Vienā no iepriekšējiem pašizolācijas bloga ierakstiem biju ieminējusies par mērķu rakstīšanu. Man sanāca 3 lappuses, un lielākais ieguvums ir virzības sajūta. Šajā laikā esmu nonākusi pie secinājuma, ka man ir svarīgi sev atgādināt, ka šis laiks nav pauze. Jā, kaut kādā ziņā tā ir pauze, bet, no otras puses, dzīvē pauze nav iespējama. Neviens nepārskaitīs mums šo "zaudēto" laiku mūsu dzīves kontā. Tāpēc cenšos atvairīt domu, ka šī ir pauze. Šī ir dzīve. Jā, jaunā pasaules formātā, bet tomēr – viss turpinās. Jāturpina savi ceļi. Iespēju robežās. Un arī – ļaujot sev just to, ko jūtam. Vērot visa veida emocijas kā mākoņus, arī dusmas, arī šaubas, arī slinkumu, neziņu. Un – cerams, ka tad, kad tie mākoņi aiziet, paliek miera un pateicības sajūta.
Miers ir vēl viena tēma, par kuru beidzamajās dienās daudz domāju, precīzāk – iekšējā miera "drošības spilvens". Par to, cik svarīgi ir tādu veidot, un ka to nevar izveidot dažās dienās. Par iekšējās pasaules mieru jārūpējas katru dienu un ilgtermiņā, lai satrauktākos brīžos būtu mīkstāks pamats, uz kura nokrist. Līdzīgi kā ar finansiāliem iekrājumiem. Santīms pie santīma. Miera mirklis pie miera. Un kas mūsos rada miera stāvokli – tas, protams, katram var būt dažādi. Pastaigas mežā, fiziskas un garīgas formas uzturēšana, dziļas sarunas, kontakta uzturēšana ar tuviem cilvēkiem (pat ja attālināti), grāmatas, kas uzmundrina, meditācijas brīži, pašizziņa, sarunas ar sevi, ar saviem tumšajiem un gaišajiem kaktiem. Lai arī kas tas būtu, novēlu tam atrast laiku!
Lai priecīgas, mierpilnas Lieldienas! Nobeigumā, kā allaž, daži lasāmieteikumi:
Lai priecīgas, mierpilnas Lieldienas! Nobeigumā, kā allaž, daži lasāmieteikumi:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru