2020. gada 18. aprīlis

Pašizolācija XI

Paš(ēnas)portrets. 2020.
Gāju uz Omnivu un domāju par to, ka pārāk bieži laiku uztveram kā aizejošu: pagāja laiks, aizgāja laiks, kur palika laiks, kāpēc laiks paiet un aiziet tik ātri. Kā būtu ar nelielu pateicību par to, ka laiks pienāk, atnāk un ir? Pienāca jauns laiks, atnāca jauna diena, laiks mani izvēlas uz vēl vienu dienu, 
laiks man dod iespēju būt.

Pastaiga ziedonī. 18.04.2020.
Gāju garām pavasara pilnajiem kokiem un domāju, cik skaisti, ka laiks atnāca. Šodien, šajā skaistajā dienā, kurā var noreibt no saules un ziedkrūmu smaržām. Omnivā izmakšķerēju grāmatu, ko pasūtīju krustmeitiņai vārda dienā, kā arī divas pildspalvas sev. Rakstu ļoti daudz, un, lai rakstītu ar prieku un aizrautību, man nepieciešamas tušas vai flomasterpildspalvas. Citādi jūtos kā bez rokām.

Un rokas man ir ļoti svarīgas. Rokas kā tēls, rokas kā rokas, rokas kā pieskāriena avots. Rokas man patīk fotografēt, rokas tur kameru, rokas fotografē rokas. Rokas pandēmijas laikā tiek pieminētas kā nekad. Rokas kļuvušas bīstamas. 

Pēc Omnivas nolēmu ieiet veikalā. Nodezinficēju rokas gan ieejot, gan izejot. Un viena lieta, par ko domāju veikala sakarā, ir par iepirkšanās stilu. Vai nav gadījumā tā, ka tas, cik mērķtiecīgi mēs esam veikalā, līdzinās tam, cik mērķtiecīgi mēs esam dzīvē? Vai, nākot uz veikalu, Tu zini, ko pirksi? Vai Tu uzķeries uz akcijām? Vai Tu salīdzini cenas, izvērtē? Vai Tu esi spontāns (ooo, jauns zefīrs, pamēģināšu?)? Vai Tu nāc ar sarakstu? Vai Tu nāc ar sarakstu un aizmirsti, ka Tev saraksts ir līdzi? Ko tas liecina par Tavu dzīves stilu?

Tās ir tikai pārdomas (vairāk jau analizējot sevi pašu, protams). Varbūt ar mērķtiecību tam nav nekāda sakara, bet varbūt arī ir. Kurš zina teikt, vai svarīgāk ir būt mērķtiecīgam vai spontānam? Piemēram, vai tas, ka es gāju no veikala un uzņēmu to fotogrāfiju (labajā pusē; augšā), bija tāpēc, ka biju spontāna, vai tāpēc, ka biju mērķtiecīga? Kāda tam nozīme? Katrā ziņā es par to tajā brīdī nedomāju, es vienkārši ieraudzīgu aizraujošu kadru. 

No sērijas "Vakara pastaigas". Ceļazīmes.
Internetā ik dienu tiek augšuplādēts divi simti tūkstoši miljonu bildes. Vai internetam vajag vēl arī manas bildes? Es nezinu. Tā par visu var šaubīties. Es nepublicētu, ja domātu, ka nevajag. Bet nedomāju, ka nevarētu iztikt. 

Viss, kas ir, ir. 

Šonedēļ iesāku MoMAS tiešsaistes fotogrāfijas kursu "Seeing Through Photographs". Neesmu vēl tālu tikusi, bet jau tas vien, ko līdz šim esmu kursā izlasījusi/apguvusi un noskatījusies, ir iekustinājis manī vairākas pārdomu tēmas. Viena no tām – ka fotogrāfs var nofotografēt tikai aktuālo, tikai tur, kur viņš ir, tikai to, ko viņš redz. Fotogrāfija nav attālināti veicams darbs. Attālināti var fotogrāfiju tikai apstrādāt. Lasot (gandrīz) jebkuru grāmatu par fotomākslu, sastapsities/mies arī ar mūžīgo jautājumu: kāpēc tad tā vispār ir māksla, ja tiek nofotografēts tas, kas jau ir? Par to daudz esmu lasījusi gan S. Sontāgas grāmatā, gan arī tagadējos kursa materiālos. 

Manuprāt, fotogrāfiju par autordarbu padara sajūtas, ko bildētājs ieliek savā kadrā. Redzējums. Pieredzējums/pieredze. Līdzīgi kā, 5 režisoriem iedodot vienu un to pašu scenāriju un kameru, taptu 5 dažādas filmas, tāpat arī – iedodot 5 fotogrāfiem vai bildētājiem vienu un to pašu vietu un to pašu kameru, taptu 5 dažādas fotogrāfijas. Varbūt neatšķiras tas, ko mēs redzam, bet – kā redzam – noteikti atšķiras: ko ievērojam, ko izceļam, kā iekadrējam, kā kompozicionējam utt. Droši vien tas arī ir svarīgākais: redzējums, sajūtas, nodoms/ideja. Savs stils, savs rokraksts, ko pilnīgi noteikti var attīstīt, pilnveidot, ejot plašumā, dziļumā, mācoties jaunas lietas, apgūstot to, kas jau ir bijis, un – ieklausoties savā laikā un savās sajūtās.

Rakstīšanas un lasīšanas laiks.
Visādi citādi pašizolācija turpinās Muminu noskaņās (turpinu lasīt fantastisko grāmatu "Komēta nāk", no kuras iemācījos arī fantastisku lamu frāzi 'naktspoda suka'). Grāmata ir ļoti gaiša un filozofiska. Lūk, viens foršs citāts, ko nesen izrakstīju: "Ir grūti iekārot mantas un nepaņemt tās līdzi. Es uz tām tikai nolūkojos un aiziedams paturu tās prātā, jo mani nodarbina kaut kas patīkamāks nekā stiept mugursomas." (39. lpp)

Turpinu arī visu citu iesākto lasāmvielu. Lasāmā ir ļoti daudz un rakstāmā arī. Beidzot saskaņota Domuzīmei paredzētā dzejas kopa, pabeigts viens raksts darbam, no lasāmā – ir plānā daži teksti par kritiku un fotokursu materiāli, kā arī grāmatas. Plānoju iemest aci Hokinga darbā "Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem" u.c.

Kamēr to visu daru un darīšu, novēlu – iekšēji stiprināt sevi ar lietām, kas patīk un uzrunā, sargāt un saudzēt sevi, domāt labas domas un radīt labas sajūtas. Trenēt pacietību un pateicību. Vienu vakaru tieši to arī darīju – rakstīju dienasgrāmatā lietas, par kurām esmu pateicīga tieši šajā dzīves posmā.

Nobeigumā, kā ierasts, daži lasāmieteikumi u.tml.:


autore plkst.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)