2020. gada 25. aprīlis

Pašizolācija XII


"Cik dīvaini tu jūties, ja tu ej un pēc kaut kā ilgojies."

(trollītis Mumins grāmatā "Komēta nāk")

Ilgas. Neziņa. Ko tā mums nodara? Hlinura Palmasona filma "Balta, balta diena" apliecina, ka zinātgriba var novest arī līdz bīstamām robežsituācijām. Cik daudz zināt ir zināt par daudz? Te, protams, nav runa par akadēmiskām zināšanām, bet gan to, cik daudz zinām vai nezinām par cilvēku, kurš visu mūžu dzīvojis vai dzīvo blakus. Katrā baltā, baltā cilvēkā ir melni, melni nostūri, un "vajag" tikai tos paraustīt aiz ūsām, lai tie kļūtu visai bīstami katram pašam. Filma ir ļoti laba. Islandiska, spriedzi kāpinoša un vizuāli baudāma. Ļoti patika ceļojums cilvēkā: cik tumšos ūdeņos var iebrist. Ārējā vide un laikapstākļi filmā izcili un metaforiski spēlē līdzi cilvēka emocijām – migla (redzamība) diena, nakts (laikrite), upe, akmens, aiz kura "paklūpam" utt. Bija arī daudz citu detaļu, kas mani fascinēja: zirgs, kas ienāk mājā, ar āmuru iecirstais nags, akmens iekrišana upē, iešana cauri tunelim ar mazmeitu rokās. Uz gaismu. Uz cerību, ka var dzīvot tālāk. Pēc zaudējuma, pēc sagrāves. Apmēram tādas sajūtas. Ļoti patika arī mūzikas klātbūtne. 

Indrānu iela. 22.04.2020.
Un, par mūziku runājot, nesenajās dienās pamanīju, ka manī šobrīd ir maz vietas mūzikai ar vārdiem. Tik daudz informācijas tiek uzņemts, ka (pārsvarā) gribas klausīties instrumentālus gabalus. Gan jau tas mainīsies, jo viss ir periodisks. Viss mainās. Vienu brīdi arī filmām sevī nevarēju atrast vietu. Tad notika iekšēja pārslēgšanās. Mazāk gribas lasīt, vairāk skatīties filmas, bet zinu, ka arī tas nav uz ilgu.

Visstabilākās manī ir fotografētkāre un rakstīšana. Šīs abas lietas es daru katru dienu, un nav ne jausmas – kuru vairāk. Trešdien piedzīvoju vienu no pēdējā laika skaistākajām fotodienām. Biju aizgājusi līdz Indrānu ielai, un tur mani sagaidīja kāds gaismēnas placītis, un es biju nesatricināmi pārliecināta, ka tieši "viņš" mani turp pasauca. Sienas spēks un pavasara trauslums, gaismas un ēnas satikšanās man izskatījās kā glezna. Ļoti ilgi pie tās stāvēju. Goda vārds, nesapratu, kā var būt tik skaisti.

Foto: Aiga Rēdmane
Līdzās šim fotogrāfijas māksla man atnesa arī cita veida piedzīvojumu – šonedēļ iznāca maija žurnāls "Santa", kurā esmu viena no rubrikas/fotostāsta "Ar roku rakstītas vēstules" dalībniecēm (paldies Vintrai Vilcānei par uzaicinājumu un rakstu!). Fotosesija notika jau februārī, taču tikai tagad sataustīju, kā tas viss izskatās. Un – ir brīnišķīgi! Fotogrāfe Aiga Rēdmane sajuta un sataustīja manī gan noslēpumaino, gan atklāto, tomēr neviena no fotogrāfijām nepasaka par daudz, un tas ir svarīgākais. Jau fotosesijas laikā jutu, ka esam saslēgušās klātesamības un prieka enerģijā. Tāpat ļoti labi mani sapucēja friziere/grima māksliniece Kristīne Papša, kā arī "sastiloja" Agija Vismane. Tas, ka biju harmonijā un ziņkārē ar izvēlēto tēlu, fotogrāfijām nāca tikai par labu. 

Apmēram šādās noskaņās pagāja šī nedēļa. Tāpat arī turpināju tiešsaistes fotokursu. Traucē gan, ka tik daudz jālasa ekrānā, bet cenšos turēt fokusu un nepadoties. Atziņas turpina nākt, un tas priecē. Vīnē dzīvojošā draudzene Elīna pamanīja, ka manās fotogrāfijās ienāk arvien vairāk ģeometrijas. Pati arī esmu to pamanījusi, bet pagaidām neesmu atkodusi, no kurienes šī iedvesma. Vēl šķetinu. Bet tas labi. Man patīk jauni motīvi, jaunas noskaņas. Patīk paplašināt gan tēmu loku, gan to vizuālās izpausmes.



Vēl šonedēļ vienā mazā brīdī biju atgriezusies pie senā svītrojumdzejas (Blackout Poetry) hobija. Mēģināju uztrāpīt sērgas laika noskaņojumam, un, šķiet, ka izdevās. Jā, un – visam pa vidu 23. aprīlī tika atzīmēta Pasaules Grāmatu diena. Kā es to svinēju? Protams, lasot grāmatas (pabeidzu trollīšzemes grāmatu "Komēta nāk"), kā arī – gatavojot J. Rozes Ziņneša rubrikai stāstu par saviem grāmatu plauktiem. Neīsumā tas arī viss. Nobeigumā – viena skumjāka, dzīvi atainojoša fotogrāfija no pirmdienas pastaigas: šūpoles, sadošanās ķēdēs (izolācijās), vientuļš, neapdzīvots soliņš. Atsevišķu bloga ierakstu veltīju draudzenei Nastjai, kura šodien, 25. aprīlī, svinētu savu 34. dzimšanas dienu. Atceroties viņu un mūsu draudzību.

Jā, un no virtuālā satura iesaku pabaudīt:






Šīs nedēļas Blackout dzejolis.
autore plkst.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)